rudens lapu rīts
birkas: gadalaiki, rudens, tramvajs

Satiksmes straumīte, kas pilsētā visu nakti guldzējusi, līdz rītam izsīkusi, un tramvaji un trolejbusi ir vienīgie, kas šad un tad noskrien no kalna lejā un pa ielu kāpj augšā. Aiztraucas arī pa kādai mašīnai, bet šoferi pie stūres guļ un luksoforu mirkšķināšanā neviens neskatās. Lapu virpuļi pēdējā lidojumā, neviena netraucēti, bet neviena arī neatturēti, dodas pretim lapu kaudzēm. Vakarā būs lapu dūmi, vienalga, drīkst dedzināt vai nē.

Pa debesu maliņu uzmanīgi palūr saule. Redzot, ka neviena nav, vismaz uz mirkli atver mākoņu durvis plašāk un uzspīd rāmi remdeni siltajam mirstošajam gadalaikam. Pieturā es esmu viens, tramvajs pēc garām un īsām minūtēm cauri noplukušo bērzu audzei piebrauc bijīgi un nosvērti kā limuzīns, un mēs dodamies pasaulē.

Krīze it visur. Ainava kā globālā ekonomika izdēdējusi tumši kontrastaina — daži koki jau ir bez lapām, daži aizvainoti rudā krāsā, bet citi vēl nereaģē uz laikiem, kas pienākuši, un klusējot, neredzot vai varbūt vienkārši spītīgi ignorējot stiepj savus zarus uz visām pusēm. Uz debesīm gan vairs nē, debesu solītās debesis rudenī ir tālas, bālas, tukšas un asarainas, bez putniem, klaigām, augšanas spēka un prieka.

Bet nepienāks ne novembris, kad skarbums pamodinās arī pēdējos kokus, un tie savas lapas, ietiepīgi pelēkas vai beigās tomēr nokrāsotas padevībā rudenim, atdos zemei un sētniekiem. Who wants to live forever?

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!