bez rezerves kopijas

Sena datorspeciālistu paruna vēsta, ka īsti vīri rezerves kopijas netaisa. Datorspeciālistiem ir labi, viņi var izvēlēties — būt īsti vīri vai nē. Bet citās jomās daudz kas svarīgs ir tikai vienā eksemplārā un tik daudz ko nevar nedz nokopēt, nedz arhīvēt un saglabāt vēlākai lietošanai.

Otrās iespējas nav

Ik gadus savā datorā veicu lielo tīrīšanu, kuŗas laikā izdzēšu nevajadzīgo, sakārtoju saglabājamo un to, kas var būt vajadzīgs vēlāk, taču aktuālitāti ir zaudējis pašlaik, ierakstu matricē un ielieku plauktā, lai krājas ar putekļiem un gaida labākus laikus. Šī iemesla dēļ man nav nepieciešams dators ar simtiem gigabaitu, jo failu, kas man ir nepieciešami ikvienā un kam pilnīgi noteikti būtu jāatrodas pāris klikšķu attālumā, nudien nav daudz. Šī iemesla dēļ es labi zinu, kas manā datorā kur atrodas un vismaz reizi gadā es izvērtēju failu svarīgumu, lai noteiktu, ko kopēt, bet ko atstāt bez īpaša satraukuma, vai tas varētu pazust vai nē.

Ar datoru viss ir vienkārši. Tur nepieciešamas vien vairākas stundas laika un pacietība, un būs puslīdz liela drošība, ka gadījumā, ja notiek pats sliktākais, nebūs tik slikti, lai nebūtu varējis būt vēl sliktāk. Lielākais posms, par ko riskēju zaudēt daļu aktuālo datu, ir gads, un arī tad pats svarīgākais tiks saglabāts desmit citās vietās. Ar neko citu nav tik vienkārši kā ar datoru.

Krustojumos es mēdzu iedomāties par bremzēm. Visa satiksme balstās uz vienu vienīgu cerību — ka bremzes nepievils un ka tās transporta līdzekli apstādinās, kad būs nepieciešams. Mēs bērnībā pa detaļām savācām kopā mopēdu, kam bija tikai pašas svarīgākās detaļas — motors, rāmis, riteņi un gāzes «ručka». Bremzes šajā nepieciešamības komplektā neietilpa, līdz ar to nebija, ar ko rēķināties satraucošos brīžos. Nevarēja rēķināties arī ar neko citu, jo gāzes drosele mēdza iesprūst, dažkārt neļaujot nekādi samazināt ātrumu, savukārt sveces vads bija bojāts un sita pa pirkstiem, un tas satraucošajos brīžos neļāva veikli noraut «pīpīti», lai tādējādi apstādinātu braucamo. Es ticu, ka automašīnas, motorolleri un velosipēdi, kas mūsdienās braukā pa pilsētu, ir mazliet drošāki, bet tāpat — iedomājies, ka bremzes nedarbojas. Iedomājies tikai — nekādas rezerves izejas vai otrās iespējas sākt no izdevīgas pozīcijas jau nav.

Neuzticamie datu nesēji

Es nestrādāju Lehman Bros. un man nav ieguldījumu akciju tirgū, līdz ar to ziņas par ekonomiskajām nebūšanām man ir tikai ziņas — stāsti par norisēm un emocijām no tālām zemēm. Un tomēr arī mana banka varētu kādu dienu bankrotēt, un darba vieta — apjaust cīņas motivācijas apsīkumu un patriekt mūs visus pa mājām, es apzinos, ka mana valsts kādu vienu varētu paziņot, ka tās valūta patiesībā ir nederīgi papīriņi. Es zinu, ka cilvēki pūlas, lai nekas tik slikts nenotiktu, taču viņi arī ir tikai cilvēki un arī viņiem nav iespējams kā datorspēļu spēlētājiem saglabāt pēdējo veiksmīgo pozīciju, pie kuŗas atgriezties un turpināt cīņu. Un, ja izrādīsies, ka man nekas nepieder, nekur nav jāiet un nekas nepienākas, ko tad? Plāna «B» nav, ir tikai plāns «C» — sākt visu no jauna.

Es pats esmu tikpat atkarīgs no veiksmes kā vide man apkārt. Man ir manas oriģinālās ķermeņa daļas, kam ar nelieliem uzlabojumiem un neregulāru tehnisko apkopi ir jāiztur vēl dažus gadus. Mēs gan dzīvojam laikmetā, kad var cerēt, ka drīz cilvēka rezerves daļas varēs audzēt tāpat kā ražot automašīnu detaļas. Doma, ka vismaz nākotnē varēsim atgūt to, ko varētu gadīties zaudēt tagadnē, drusku nomierina. Bet tās jau tikai tāda ausu pierunāšana. Mana atmiņa, mans prāts, manas acis ir tikai vienā eksemplārā, manas plūstošās un gaistošās domas, mani sapņi un murgi, lai gan, iespējams, tikai kaut kur nosēžas nevis aizmirstas, tomēr citos datu nesējos nenonāk. Mans laiks, manas dienas, nedēļas, mēneši, kas tiek ieguldīti vai izšķiesti, paliek turpat, kur iesēti, un, ja to paveiktais darbs izšķīst, man nebūs, no kurienes paņemt tā kopiju.

Un katrs nākamais solis uz priekšu ir tikai un vienīgi naiva cerība, ka viss, kas paliek aiz muguras, nudien kaut kur paliek, bet, ja pazūd, cerams, ka man to nekad vairs nevajadzēs nevienam uzrādīt un pašam izmantot — jo nebūs jau ko. Nebūs tāda lielā arhīva, kur tas viss tiek noglabāts, un tu nevari rēķināties, ka būsi drošībā, ja kaut kad kaut kas noies griezi. Tas viss kaut kur tiek ierakstīts, bet tās ir tikai domas un atmiņas — datu nesēji, kas ir vēl neuzticamāki par disketēm.

Datorspeciālisti var izvēlēties — būt īsti vīri vai nē. Bet Tev neatliek nekas cits, kā vienkārši būt īstam vīram vai īstai sievai.

Mēs dzīvojam riska sabiedrībā.