morning orbit
birkas: day_like_this, skumjas

lee43

Tādos rītos kā šis pasauli piemeklē svētdienas rīta pelēkās skumjas. Daļēji tas ir tāpēc, ka šis rīts sākās iepriekšējā vakarā, iepriekšējā naktī, kad tepat dārzā iekurts ugunskurs beigu galā uzvarēja lietu un mēs paši beigu galā uzvarējām ugunskuru, ejot pie miera pirmsapkures sezonas siltumā. Bet  ugunskurs tikām dzisa vēsajā rītā.

Tādos rītos kā šis es skatos pulkstenī, bet neskaitu laiku, raugos ceļa norādēs, bet neskaitu kilometrus, un šķiet, ka pelēkā šoseja nekad nebeigsies. Tā vairs nelīkumo, neved kalnos un negrūž lejās, nekrata pa salāpītu asfaltu un neapstādina ar ceļu remonta luksoforiem (vai arī luksoforos deg mūžīgā zaļā uguns). Tu traucies kaut kur projām vai uz kaut kurieni atpakaļ, kas to vairs lai zina, minūtēm ilgi vari vispār nekustināt rokas un kājas, stūri un pedāļus, un tikai galapunktā ķermenis par sevi atgādinās.

Šajā brīdī tu īsti nevari zināt, vai brauc, vai stāvi uz vietas; brauc ar mašīnu vai tikai spēlē datorspēli. Tu nedari neko tādu, kas liktu atdurties pret objektīvo reālitāti, līdz ar to šajā brīdī tu nezini, kur tā ir un via tā ir. Arī ceļa malas koki un krūmi, kas stāv pelēkajā miglā, nekustina zarus, nemet ar lapu saujām un nesauc ardievas, vien klusiņām raud par nenovēršamību un savām beigām, un man gribas raudāt tiem līdzi šajā tumsas tuvuma klusumā.

Tādos rītos kā šis šķiet, ka nakts, lai arī cik gaŗa, tomēr ir beigusies pārlieku ātri. Tumsa ir beigusies, taču nakts iztraucētais miegs turpinās mums apkārt. Pelēkā saules gaisma atnāk mikla, mašīnai logi ir norasojuši, spoguļi slapji un neko nerāda, salonā uzmācīgi sauss silts gaiss, un mēs dodamies atpakaļceļā. Lēni cauri visai pilsētai, kad pilsēta vēl guļ, gan vairoties no pelēkuma skatiem, gan no miega acīs. Savukārt retie ļaudis, kas šādā rīta stundā naski kaut kur dodas, varbūt tikai mēģina izlikties, ka šis rīts ir tāds pats kā pārējie un šis rīts ir tāds pats kā šī diena. Jo nav jau.

Kad visi sanākušie vakar aizgāja, atbrīvotajā telpā atgriezās sajūtas, ko sanākušajiem bija paredzēts izkliedēt. Kad palika vairs tikai pāris cilvēki, iesākās vaļsirdības jautājumu un atbilžu vakars, kuŗā par labi samanāmu orbītu riņķoja un atkārtojās vieni un tie paši jautājumi un tās pašas neatbildētās atbildes. Tas nespēj remdēt skumjas, tas skumjas tikai apstiprina. Tāpēc skumjas tāpat kā dūmu smarža neizvējojas arī nākamajā dienā.

Bet jēga kāda? Tāda, ka varēja un var būt arī sliktāk. Dzīve nav bināra kā loterija ar tukšām vai pilnām lozēm. Ieguldījumu un rezultātu summas katrs var skaitīt, kā māk, taču, ja arī iznākums nav uzvara, ir krietni liela iespēja, ka tas nav arī zaudējums. Kad pārdzīvots tāds rīts kā šis, tu atkal vari uzņemt jaunu realitātes ignorēšanas devu, no jauna apvilkt entuziasma grimasi un dzīvot tālāk, izliekoties, ka viss patiesībā ir ļoti labi un ka pelēkumu nemaz tik ļoti neredz.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!