pirmā rudens diena

Vēl ir gaišs. Vēl skaidros rītos uz pretējās mājas sienas satiekas saule un ēna, un, kamēr dzeŗu rīta kafeju, gaisma tek lejā tāpat kā pirms mēneša vai diviem, vien satikšanās punkts ir pakāpies augstāk. Ja diena nav apmākusies jau no sākuma, tā drīz vien aprij sauli, un pēc tam nav vairs ēnu spēles. Paliek vien ilūzijas par laiku un pasaules kārtību un nosalušas rokas.

Novēršot skatienu no loga blāvās gaismas, var iztēloties, ka pašlaik ārpusē varētu būt ziemas diena ar miklu, baltu sniegu un pavisam citādu pasauli. Es zinu, tad, kad sniega sezona no tiesas pienāks, ārā tāpat nebūs ne miņas no tā, kam tur būtu jābūt. Bet tie jau tikai tēli manā galvā, meklējot atpazīstamu kategoriju redzētajam.

Ietves un zāle ķeŗ pirmos sačākstējušos lapu izlūkus, bet pagaidām krīt vēl tikai tās, kas nomirušas, un dzīvās zaļo, bažīgi zaļo, lai arī viņu zaļums ar katru dienu paliek aizvien pelēkāks. To noslēpt spēs tikai dzeltenuma, sarkanuma un ruduma šļakatas, un, kad beigsies krāsa, vairs nebūs arī nekā, ko krāsot. Taču līdz salnām vēl jāgaida, tāpat kā līdz jaunajai apkures sezonai ar lieliem rēķiniem, karstiem radiatoriem un gaisu, kas sausina vairāk nekā vasaras saule un vējš.

Rudens ir ātro soļu gadalaiks. Vasaras laiskums ir beidzies, un pagājis ir laiks, par kuŗu zinājām, ka labāk vairs nebūs. Tagad būs visādi, tagad viss notiks ar palēcieniem, taču palēcieni tā arī paliek kaut kur gaisā karājamies, bez finiša. Laukā vēss, bet ne tik ļoti, lai vilktu rudens jaku. Vakaros tumšs, bet ne tik ļoti, lai mājās nepaspētu, pirms izslēdz saulrietu. Debesis zemas, bet vēl ir.

Tāds kaut kā gaidīšanas laiks. Pirmā rudens diena ir bijusi, taču esmu to jau palaidis gaŗām.

The summer sun is fading
As the year grows old
And darker days are drawing near.
The winter winds will be much colder
Now you’re not here.

The Moody Blues — Forever Autumn