pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2008. gada 9. septembris 21:01 5 atsauksmes

laikmetīgā tiekšanās uz cilvēcību

Mūsdienu sabiedrības humānisma principi liek vairīties no cilvēku šķirošanas ne tikai pēc dzimuma, rases un visa veida orientāciju piederības, bet arī pēc plašākām varēšanas, attīstības un motivācijas grupām. Mēs ar nolūku esam atteikušies no idejas par genofonda attīrīšanu, mēs nenogalinām nedz debīlos, nedz antisiciālos un bīstamos. Šajā cīņā ar vējdzirnavām mēs joprojām un, šķiet, aizvien neatlaidīgāk ticam, ka mūsu sabiedrībā ir vieta ikvienam.

Iespējams, nevajadzīgi, iespējams, pat bīstami un bezatbildīgi pret nākotni. Un tomēr — no laikmeta, kad neatbilstošie tika izolēti vai iznīcināti, mēs esam nokļuvuši mūsdienās, kad par cilvēku tiesības saukties ir katram un kad ikvienam esam piešķīruši tiesības sagaidīt, lai pret viņu atbilstoši izturētos.

Uzlabotais nākotnes cilvēks

Vēl ne tik sen Rietumu sabiedrības pazina ideoloģijas, kas ietvēra domu par labāka cilvēka radīšanu. Proti, mēs paņemam to sabiedrību, kas mums ir pašlaik, un teju vai selekcijas procesā radām ko labāku, atmetot par nevajadzīgām vai kaitīgām atzītas īpašības un izpausmes. Par nederīgiem genofonda veidošanā tiek atzīti kroplie, neattīstītie, antisociālie — tiem vieta ir vai nu geto pie citiem otrās vai kādas citas zemākas šķiras ļaudīm, vai arī vietas nav vispār.

Nevar noliegt, ka šādam uzskatam, no tāluma raugoties, ir visai cēls mērķis — ja reiz cilvēks ir radības kronis, viņš var uzlabot ne tikai vidi sev apkārt, bet arī pats sevi. Un vai tad mēs nebūtu tikai ieguvēji, ja spētu radīt sabiedrību, kuras locekļiem ir krietni samazināta iespēja iemantot kādu iedzimtu kaiti vai kādu citu anomāliju? Vai nebūtu labi, ka mēs visi būtu gudri, čakli, izturīgi, skaisti? Vai mēs negribētu vienotu izpratni par morāli un estētiku, tādējādi mazinot dažādas kaitīgas un nepatīkamas nobīdes (piemēram, noziedzību), kam paši kļūstam par upuri?

Šodienas brutālitāte pret nākotnes gaišumu

Tomēr ar pārcilvēka projektu ir saistītas dažādas problēmas. Viena no tām — kas ir tas, kurš noteic, kādā virzienā ir jāattīsta cilvēce un kā interesēs tas tiek darīts? Zinot, cik asiņaini ir bijuši totālitārie režīmi, kas ko tādu mēģinājuši radīt, nav pārliecības, vai jaunajam un labajam cilvēkam būtu jākalpo tiem ideāliem, kurus izvirzījis kāds režīms, un jānoraida citu režīmu (elišu) priekšstati par labo un ļauno. Arī dēmokrātiskā sabiedrībā pastāv daudz nesamierināmi viedokļi, un nav pārliecības, vai šāds šauras grupas īstenots pārcilvēka projekts nebūs tuvākais ceļš uz antiutopiju. (Fantāzijas rosināšanai der palasīt Oldesa Hakslija «Brīnišķīgo jauno pasauli».)

Vēl totālitārie režīmi ir parādījuši, cik daudz upuŗu prasa jaunas sabiedrības celšana. Lai izveidotu ko jaunu, ir jānojauc vecais, turklāt tā, lai veco vairs varētu atjaunot. Šis ir iemesls, kamdēļ revolūciju laikā sabiedrības struktūra tiek būtiski pārveidota. Sabiedrības marginālijas kļūst par elitēm vai vismaz tiek ieceltas elišu balstu kārtā, savukārt vecās elites tiek iznīcinātas vai arī tām tiek atņemts augstais statuss.

Piemēram, padomju valstī cienīts un godāts tika proletariāts, strādnieku šķira, kam kapitālistiskajās sabiedrībās ir tikai darbaroku funkcija bez lemšanas un procesu virzīšanas tiesībām. Neviens nav teicis, ka sociālistisko sabiedrību strādnieki ir gudrāki polītiķi nekā kapitālistiskajās, taču tas nav no svara. Svarīgi, lai līdz revolūcijai godātos pēc tās vairs negodā un ka tauta pulcējas aiz jauniem vadoņiem, kam sabiedrība jāved jaunā pareizajā virzienā.

Pārejas periodā ar citādi domājošajiem ir nežēlīgi jāizrēķinās. Lai cik humāni būtu jaunā virziena mērķi, kamēr mērķi nav sasniegti, priekšlaicīgs humānisms gandrīz droši garantē, ka projekts izgāzīsies. Šis ir viens no skarbajiem paradoksiem — par to, cik daudz jānogalina pašiem savējie ar domām par nākotni, kurā būs labi visiem.

Eigēnika — labosim civilizēšanās kļūdas

Mazliet nesāpīgāks cilvēces uzlabošanas veids ir eigēnika —  nostāja, kas atbalsta cilvēku iedzimto īpašību uzlabošanu un kļūdu labošanu (interesanta diskusija par šo tēmu ir Filosofijas studentu biedrības forumā). T. Upners 1943. gadā brošūrā «Eugēnikas nozīme tautas un valsts dzīvē» rakstīja tā:

Ar savu aso prātu cilvēks ir dziļi iejaucies dabas likumos, aizmirstot, ka arī viņš pats ir tikai niecīga daļa no tās. Veidojot savu dzīvi, viņš lielā mērā ir izolējies no tiem apstākļiem, kas līdz šim nodrošinājuši dzīvās dabas pastāvēšanu un attīstību. Savā augšupceļā cilvēks pašlaik ir nonācis pie robežas, kur var sākties slīdēšana atpakaļ, ja vien viņš nepratīs labot kļūdas, kas nodarītas šinī attīstības gaitā. [..] Šīs briesmas slēpjas kultūras tautu deģenerācijā sakarā ar nevienādo dzimstību dažādos sociālos slāņos un pārmantojamības ziņā slimu vai slogotu indivīdu skaita straujo pieaugšanu.

Valsts līmenī reālizēta eigēnika var būt par pamats, lai noteiktu, piemēram, kuriem cilvēkiem ir tiesības radīt bērnus, bet kuri ir jāsterīlizē, un kuri bērni drīkst piedzimt. Tā ir ideja par cilvēku šķirošanu pēc noteiktām pazīmēm. Eigēniku piekopa arī Ulmaņa Latvijā, savukārt tās ēnas puses vislabāk parādīja nacistu režīms Vācijā, eigēnikas principus izmantojot, lai argumentētu atsevišķus holokausta aspektus.

Mūsdienās to, protams, varētu īstenot ar citādām metodēm taču pārmetumi par amorālu rīcību joprojām paliek. «Zinātne kļuva par ideoloģijas instrumentu un par indivīda brīvības un tiesību ierobežojumu leģitimitātes garantu,» saistībā ar eigēniku 30. gados rakstīja vēsturniece Vita Zelče. Būtu eigēnika oficiāli atzīta mūsdienās, uz to zinātnes lietojums ideoloģisku mērķu sasniegšanā attiektos tieši tāpat. Noteikt, kādus cilvēkus mums vajag un kādus nē, centrālizēti veidot morālos uzskatus — tas ir polītisks darbs.

Par kaut kam derīgiem uzskata visus

20. gadsimta laikā demokrātiskajās valstīs politika un zinātne no rūpēm par sabiedrības morālās un ģenētiskās veselības veicināšanas ir pievērsusies mēģinājumiem uzlabot visu cilvēku dzīvi šeit un tagad. Tamdēļ (vismaz politiskā korektuma līmenī) mēs cienām visus, kas mums ir apkārt un sakām — tas, ka tu esi debīls, sieviete, vai gejs, nenozīmē, ka šajā sabiedrībā tev nav tiesību atrasties un izpausties atbilstoši tavām spējām un vēlmēm. Tas, ja tu esi noziedznieks, protams, ir slikti, bet mēs tevi sodīsi, pāraudzināsim, uzrīdīsim probācijas dienestu, ja nelīdzēs, sēdēsi cietumā līdz mūža beigām. Taču jebkurā gadījumā tu mūsu acīs esi un paliksi cilvēks, un mēs darīsim visu iespējamo, lai tu atbilstoši savam statusam, savām spējām un bīstamībai varētu reālizēties kā cilvēks. Mēs tevi saudzēsim. Tāpēc nāvessods mums nav pieņemams.

Humānisms nozīmē atzīt, ka mēs nevaram novilkt robežas un ka mēs varam kļūdīties cilvēku iedalīšanā. Lai kļūdas nemaksātu dārgi, labāk nenodarīsim pāri tiem, kam nevajadzētu, taču  pie viena tas nozīmē glābiņu arī tiem, kas tas pēc darbiem nepienāktos. Mēs, protams, varētu izkastrēt visus, kam konstatēta garīga atpalicība, tādējādi nodrošinot, ka viņi savu problemātisko genofondu apzināti vai neapzināti nenodot tālāk, bet tādā gadījumā mēs mazinātu šo cilvēku dzīves kvalitāti, tādējādi mēs viņus diskriminētu pirms vēl viņi kaut ko sliktu ir izdarījuši, tādējādi mēs augstprātīgi pateiktu, ka seksuālitāte pienākas tikai normālajiem.

Vēl vairāk, mēs vairāmies dalīt cilvēkus normālajos un nenormālajos, jo šis jēdziens ietver līmeņošanu. Mūsdienu sabiedrībā nav korekti salīdzināt cilvēkus un teikt, ka idioti ir zemāki par normālajiem. Tādā gadījumā sāktos diskusijas par to, pēc kādiem kritērijiem var noteikt, kurš ir augstāks. Arī normālo cilvēku vidū IQ testa rezultāti atšķiras, tāpat kā atšķiras dažādu citu pārbaužu dati. Un tad mums ir jājautā, kur tad ir robeža, kur ir līnija?

Cilvēciskā sabiedrība atzīst savu nespēju to godīgi novilkt. Šī sabiedrība uzskata, ka tā nav Dievs un tādus jautājumus neņemas izšķirt.

Orientācija uz indivīdu

Zinātne uz robežas novilcēja lomu gan pretendē. Medicīniskā komisija pateiks, cik liela ir tava garīgā atpalicība un vai ar tādu plānprātības pakāpi tu saglabā rīcībspēju, vai arī  nepieciešams izraudzīt tev aizbildni.

Tomēr tā nav atbilde, ko humānā sabiedrība vēlas. Šī sabiedrība saka — mēs darīsim visu, lai tu ar visām savām atšķirībām un nobīdēm pie mums varētu justies maksimāli labi. Tas ir tieši tāpēc, ka nav nekādas pārliecības, vai, tevi priekšlaikus likvidējot, mēs nebūsim iznīcinājuši ko vērtīgu, kādu jaunu ģēniju, talantu vai vienkārši kādu, kas neprātīgi gribēja dzīvot.

Vai tā ir pareizi? Vai tā ir labi? Šie ir mūžīgi morāles un filosofijas jautājumi, savukārt laikmetīgā atbilde uz tiem ir tāda, kādu esmu izklāstījis šajā esejā. Pirms simts gadiem viedoklis, ka arī tiem ļaudīm, kas nespēj sabiedrībai dot kādu labumu, pienākas laba dzīve, nebūtu pārlieku populārs. Pirms simts gadiem mūsdienu izpratne par politisko korektumu būtu izklausītos smieklīga. Taču laiki ir mainījušies un līdz ar tiem — dominējošie uzskati par cilvēka vērtību un to, kas cilvēku dara vērtīgu.

Indivīduālisma laikmetā mēs rūpējamies par cilvēku, nevis prasām no cilvēka, lai viņš rūpētos par sabiedrību. Mūsdienās mēs sakām — tas, kas ir indivīda interesēs, ir arī sabiedrības interesēs. Šo uzskatu allažiņ var izaicināt, un ir daudzi, kas to nepārtraukti arī dara. Ar kādiem rezultātiem — to paskatīsimies vēl pēc kādiem gadiem simts.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

5 atsauksmes

Man liekas, ka sabiedrība, kas pati sevi iedala šķirās un atbrīvo (vai izolē) sevi no “nevēlamajām” šķirām pati par sevi ir neveselīga, jo katram indivīdam, kas skaitās vēlams, nepārtraukti ir jānervozē vai tik viņš kādu dienu “neieslīd” kādā no nevēlamajām šķirām (nez – vecuma vājprāts, paralīze, neveselīgas ideoloģiskas domas utt).

andrisp, tas atkarīgs no tā, ko saprotam ar veselīgu sabiedrību. Princips “izdzīvo stiprākais” jau sabiedrībai kopumā nenāk par sliktu, savukārt krietni mazina indivīdu dzīves kvalitāti. Tie, kas spēj pielāgoties šai spriedzei, tādā sabiedrībā gūst labus izdzīvošanas un citu sasniegumu rezultātus. Tie, kas nespēj — piedodiet.

Bet cilvēku sabiedrība jau nav skudru pūznis, mēs paši spējam pārdefinēt spēles noteikumus. Tas, ka dabā pastāv citi principi, vairs nav arguments, lai nepūlētos panākt, ka pēc iespējas lielākam ļaužu pulkam mūsu sabiedrībā dzīve būtu labāka šeit un tagad. Tā ir godīgāk pret vājākajiem un tā mēs arī novēršam valsts un polītikas pārlieku iejaukšanos indivīda dzīves regulēšanā.

Šī tēma man arī ir bijusi prātā un pārdomās. Vienreiz tad, kad pilnīgi ne no kā man uz ielas uzbruka divi jaunieši – vienkārši nāca virsū un bez jautājumiem gāza. Tad nu man radās jautājums vai šādi elementi ir sabiedrībai vajadzīgi. Un vispār, tie ir tikai jaunieši un nevis kāds recidīvists, četrkārtējs izvarotājs. Tikko no pusdienām nākot, gāju garām ubagam. Nevis vienkārši ubagam, bet jaunietim ar nenosakāmu vecumu ap 20. Esmu viņu esmu ievērojis jau iepriekš un, maigi sakot, man viņš krīt uz nerviem. Tu sēdi ubago ar vienu roku un otrā rokā ņurci cigareti. Tu esi spēka gados. Kam šāds elements ir/būs vajadzīgs? No otras puses mums ir arī Stīvens Hokins, kuram prāts ir savācis gandrīz pilnīgi visu ķermeņa enerģiju un spējas. No izdzīvos stiprākais, klasiskajā izpildījumā, viņam būtu maz izredžu. Mūsdienu sabiedrība savā humānismā varbūt ir aizgājusi mazliet par tālu. Tam iemesls varētu būt tas, ka centrā vairs nav kopējā sabiedrība, bet gan indivīds. Varbūt pat vēl tālāk, svarīgas ir indivīda tiesības, nevis pat pats indivīds (Eitanāzijas gadījumi, kad cilvēki, kuri nevar pateikt, lai viņiem atņem dzīvību). Kā zināms senajā Grieķijā likvidēja visus jaundzimušos, kas nebija atbilstoši veselīguma standartam. Bet tā savukārt bija cita veida sabiedrība ar citām vērtībām un uzskatiem.

Ernest, problēma ir tāda, ka tiekšanās pēc cilvēcības dažkārt ir lielāka nekā spēja vai pat motīvācija izvairīties no sliktumiem. piemēram, pie mums — iznāk cilvēks no cietuma, nosēdējis gadus desmit. ko viņam pēc tam darīt? ko viņš māk? ko viņš grib? vienīgais, ko viņš spēj, ir tas, par ko nokļuva cietumā, un tur vēl vairāk savu arodu ir samācījies. cilvēcība ir laba, taču pietrūkst kaut kā, lai novērstu, ka uz cilvēcības rēķina daži iedzīvojas. šādos apstākļos labāk ir ļaut kādam vairāk iedzīvoties, nekā likt vairāk ciest.

bet ubags — kas viņam sabiedrībai jādod? tie, kas viņam met santīmiņus cepurē, tā dara no brīva prāta. tie viņu uztur par to, ka viņš tur ir. kamēr viņš nevienu neapdraud un kamēr viņam pašam tā patīk — varam būt “toleranti” un pieciest.

ernest, problēma liekas vienkārša un ērta, kad to apskata konkrētos gadījumos no konkrēta viedokļa. Problēmas sākas tad, kad to jāievieš globāli. Kurš būs tas, kurš noteiks, ka šitais džeks ir urļiks, kurš visu mūžu pavadīs, dzerdams un kaudamies, bet šitam vienkārši uznāca vienreiz pēc pārāk aktīva bāra apmeklējuma, vajadzētu drusku atsēdēt un turpmāk pievaldīties? Un pēc kādiem kritērijiem to vispār var noteikt? Pēc attieksmes pret valsts iestādēm? Pēc drēbēm? Pēc frizūras? A par ubagiem jau niitro pateica — valsts viņus neuztur, tā kā uz sabiedrības rēķina viņi neparazitē.

Skolā gāju ar džeku, kuram abi vecāki un vecāku draugi un kaimiņi bija hroniski alkoholiķi, pieaugušais brālis — izbijis cietumnieks, tēvs — invalīds no bērnības. Dzīvoja viņi divistabu dzīvoklī pussagruvušā vienstāvenē. Džeks ne pārāk labi tiek galā ar matemātiskiem aprēķiniem un pieturzīmēm, bet citādi ir ļoti sakarīgs un attapīgs, viens no labsirdīgākajiem cilvēkiem, ko vispār pazīstu un strādīgs bezjēgā. Nedzer un nesmēķē vispār, regulāri vingro, ir fiziski attīstīts (ir strādājis par apsargu klubos — un nē, ne par tādu, par kādiem ziņās raksta). Jebkura etniskā tīrīšana viņu būtu norakstījusi jau no dzimšanas, lai gan šaubos, ka viņš ir kaut kāds 1 no 1000 izņēmums. Labi bērni nāk no sliktām un nabadzīgām ģimenēm visu laiku.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sabīne, Sarma, Klaudijs

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Pastāv dažādas alternatīvas politikas, kas varētu novest pie efektīvākām valsts pārvaldes formām. Dažādus atšķirīgus variantus cilvēki mēdz izbaudīt arī vienas dzīves laikā -- tuvākais piemērs ir paaudze, kas piedzīvojusi padomju laikus un tagad neatkarības atjaunošanu. Tie, kas uzskata, ka piedzīvojuši arī Ulmaņlaikus, gan labāk var paklusēt, stipri šaubos par iespēju bērnības pieredzu puslīdz objektīvi sasaistīt ar šodienas dzīves realitāti, taču stāsta būtību tas nemaina -- salīdzināt ir iespējams un izvēlēties it kā arī.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu labā pārvalde »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas