Daugavpils raupjums

Daugavpils savā lingvistiskajā konfliktā ir piemineklis valsts valodas politikai. Izkārtnes, nosaukumi, reklāmas, kā tam jābūt, ir valsts mēlē, savukārt ielas valoda spītīgi pretojas ik uz soļa manāmajam atgādinājumam par to, kādā valodā valsts gribētu dzirdēt ļaudis runājam.

Valsts var gribēt, bet arī cilvēkiem ir savas vēlmes.

Latviešu valoda pret krievu valodu

«Zdrastvujķe,» uz mūsu teikto «labdien» atbild kāda veikala pārdevēja, turklāt tādā tonī, ka, šķiet, tūdaļ redzēsim, kurš te stiprāks un kā te kuram būs jārunā. Ja man ko vajag no kāda, merkantilu apsvērumu dēļ var atteikties no ambīcijām Latvijas teritorijā runāt tikai latviski. Runāt varu, taču nekas man šeit negarantē arī saņemt atbildi tādā pašā mēlē. Iespējams, tas ir spītīgums kā reakcija pilsētvidē dominējošajai valsts valodas pātadziņai, iespējams, vienkārši nav motivācijas mācīties un tāpat ir labi. Galu galā, tautību sadalījums — 16,39 procenti latviešu un 54,95 procenti krievu — labi ļauj pronozēt, kas iebraucēju šeit sagaida. Tomēr jāpiebilst, ka vairumā gadījumu apkalpojošajam personālam nebija problēmu ar latviešu valodas zināšanām.

Braucot no Rīgas puses, Daugavpils viesus uzņem ar pārsteigumu. Šoseja ar divām joslām katrā pusē beidzas, un ceļš mūs ved apkārt pilsētai, pašu pilsētu nerādot. Apkārt ir tikai mežs, aiz kāda līkuma parādās kaijas spārni un uzraksts «Daugavpils» (šis simbols man saistās ar Roju, Kolku vai kādu citu apdzīvotu vietu jūras tuvumā), taču nekas neliecina par pilsētas tuvumu. Tad koku gatve, kuras kreisajā pusē ir Daugavpils cietoksnis, tad tilts, un pēkšņi iznirst pati Daugavpils. Pirmais, ko redzam — «Maksimas» dižveikals, gar ko iela ved tālāk pilsētā.

Plašos darbus iegāž sīkumi

Daugavpils centrā notiek plaši remonta darbi, tiek rekonstruēti parki un labotas ielas. Pilsēta aug un attīstās, tomēr tā nav tāda augšana, kas mani aicinātu apmesties tur uz dzīvi — nav sajūtas par gādību un domu par omulību pilsētvides veidošanā. Tramvaja sliedes netiek metinātas kopā kā Rīgā, tamdēļ tramvaji pārvietojas ar līdzīgu ta—da ta—da skaņu kā vilcieni. Arī sliežu starpā nereti ir šķembas kā uz dzelzceļa uzbēruma. Sīkums, taču tā ir attieksme, kas jaušama arī citviet, tādējādi funkionālitāte uzvar estētiku. Vecpilsētā vairāk nekā Rīgā ir jaušama padomju arhitektūras iespiešanās starp vecajām mājām. Centra nami noplukuši, savukārt ietves gan bruģētas.

Daugavpils cietoksnis, iespējams, ir labākais, kas še atrodams. Te kopā satek 19. gadsimts, kad cietoksnis ir būvēts, ar 20. gadsimtu, kad tajā saimniekoja Sarkanā armija. Un tad vēl mūsdienu vaibsti, un atrašanās kādā no cietokšņa teritoriju sadalošās sētas pusēm vairāk saistās ar geto sajūtu attiecībās pret tiem, kas dzīvojas pa teritoriju vai dzīvo kādā no cietokšņa ēkām — vienalga, vai tās būtu smagnējās aizpagājušā gadsimta mājas vai padomju laikā celtās ķieģeļu kastītes. Te nav nekā no eiropeiskās pietātes pret vēsturiskiem objektiem, kas mēģina iestāstīt, cik trausls ir kultūras mantojums. Par maksu teritorijā var braukt ar mašīnu, savukārt runātnīgais cietokšņa sargs mūs aicina pastaigāt arī pa mūri, kas cietoksni apjož. Rietumos vecā vēsturiskā objektā tev labi ja atļaus kaut kam pieskarties, bet šeit — nāc, draugs, un izbaudi pa īstam, kamēr vēl ir.

Sķiļ bomža

Autobraucējiem šeit, šķiet, ir laba dzīve. Mašīnu atstājam pie Daugavpils universitātes ēkas. Tur ir zīme, kas vēsta par maksas stāvēšanu uz vienu stundu. Prasām kādam citam šoferim, kur te var maksāt, viņš stāsta, ka arī nezinot: parasti stāvvietā dežūrē kāds darbinieks, kas naudu iekasē, bet, tā kā šodien neviena nav, var nemaksāt. Kad pie braucamrīka atgriezāmies pēc kādām trim stundām, nekas nebija mainījies, nekāda paziņojuma logā vai saslēgtu riteņu. Un, pat ja naudas iekasētājs tuvumā būtu, stāvvieta maksātu 20 santīmus.

Vēl sajūsmas vērta ir citviet iznīkusī tradīcija sabiedriskās vietās izlīmēt laikrakstu tās dienas numurus. «Dienas», «Vesti» un vietējā laikraksta «SeiČas» lapas pusdienlaikā no saules gaismas drusku ir nodzeltējušas, taču lasītājus gaida (protams, šeit neatradīsit Daugavpils domei opozīcijā esošos vietējos laikrakstus).

Tūrisma informācijas centrā izsniegtajā kartē ieraudzījām arī Daugavpils Psihoneiroloģisko slimnīcu, un tā noteikti bija jāredz. Remonti notiek arī šajā parka ieskautajā iestādē (veidota līdzīgi kā Stradiņa slimnīca Rīgā) — tiek pārbūvēts 1. korpuss. Slimnīcas teritorijā ir sētiņa ar soliem un krēsliem, kur pacientus droši vien šad tad laiž pasēdēt un paskatīties uz pasauli ārpus sienām un režģotajiem logiem. Cerības uz labāku dzīvi viņiem gan laikam labāk atstāt ārpus slimnīcas mūŗa žogam.

Un vēl Daugavpils acīmredzot ar nepacietību gaida «Scooter» koncertu Ogres estrādē. Bez citiem vietējiem saukļiem, kas uzkrāsoti uz sienām (populārs ir стиль бомжа) laiku pa laikam ieraugām arī «Scooter» kopā ar viņu logo taurīti. Pilsētas nomales koka mājas ar slēģiem zib zili zaļās krāsās, savukārt uz ielām bez jaunām un smalkām mašīnām var sastapt arī pa kādam moskvičam.

Tāda ir šī pilsēta. Par bezpajumtnieka stilu to saukt īsti nosaukt nevar, bet to, ka Daugavpilij ir sirds, arī īsti nesajutu.