no Alberta gids nesanāks
birkas: ieraudzīju, latgale, reliģija, ārzemes

VisitDaugavpils.lv

Vaboles pagasts ir zīmīgs ar krucifiksiem ceļa malās, tomēr, ja par tiem prasīsi vietējiem iedzīvotājiem, var izrādīties, ka tie par krustiem vai nu neko nezina, vai domā, ka šie simboli jau sen izpostīti. Vietējie šeit pilda citas funkcijas, nevis stāsta par tūrisma objektiem.

«Eu, Janka! Paga! Janka!» sauc kāds vīrs, pamanījis mūs dodamies pie mašīnas. Man nebija ne jausmas, kas viņš tāds, bet viņam gan bija, lai arī izplūdis un iluzors, toties spilgts priekšstats par mūsu kopējām gaitām. «Tu mani nepazīsti? Mēs tač’ kopā ar tavu sievastēvu kāpurķēžu traktoru labojām, neatceries? Pēc tam tas traktors tāpat uz dzelžiem aizgāja...» Drošības pēc vēlreiz pavaicāju, kā viņaprāt mani sauc. Uz šo jautājumu grīļīgais vīrs, nu jau paspējis atbalstīties pret mašīnu, atbildēt vairs nespēja. Taču pa abiem noskaidrojām, ka pašu viņu sauc Alberts.

Vaboles pagasta centrā ir atrodams stends, kurā stāstīts par krucifiksiem, kas rotā ceļus. To līdz 1940. gadam bijuši 44, tagad saglabājušies vai atjaunoti ap 30. Alberts ļoti grib sēsties mašīnā un braukt — uz kaut kurieni. Vaicāts, lai parāda krucifiksus, viņš papriekšu stāsta, ka tie visi esot nolauzti un nekādu «kruci... krucifisku» te vairs nav. Vēlme tikt mašīnā nerimstas, un nākamajā brīdī viņš ir gatavs mums rādīt krucifiksus «vienalga kur». Tanī brīdī mums top skaidrs, ka nekāds gids no Alberta nesanāks.

Brīdi agrāk mēs uzrunājām kādu puiku, kas arī sēdēja autobusa pieturā. Arī viņš par nekādiem krucifiksiem dzirdējis nebija. Sēdāmies mašīnā, lai dotos Daugavpils virzienā, un pa ceļam vairākus no tiem atradām saviem spēkiem.

Latgalē krucifiksus sāka veidot 18. gadsimtā, taču straujāk tie parādījās pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, savukārt Vaboles pagastā ir vienlielākais šo reliģisko veidojumu skaits Latvijā. Pēc padomju okupācijas daļa no tiem tika iznīcināti, taču kopš pagājušā gadsimta 80. un 90. gadiem krucifiksus sāka atjaunot. Tiem ir nozīme ne tikai kā mākslas darbiem, bet kā reliģiskā rituāla sastāvdaļām, jo pie tiem ļaudis maija vakaros pulcējās uz dievkalpojumiem, dzied garīgās dziesmas un skaita lūgšanas. Šī tradīcija ir gājusi mazumā, taču arī tagad maija vakaros ļaudis šur tur pie krucifiksiem pulcējas un dzied.

Šādas vietas ar dažādu precīziem ceļa rādītājiem neizceļas, taču tas nekas, jo var jau pavaicāt vietējiem. Vietējie svešas mašīnas uzlūko ar ne mazāku interesi kā mēs viņus un labprāt rāda ceļu. «Un, lūdzu, ieslēdziet mašīnai gaismas,» savu stāstu beidz kāds jaunietis, un šajā teikumā es jaušu kaut ko no pirkstu kratošā toņa, ko autobraucējam velta ceļu policists, noķēris to par sīku pārkāpumu, bet nolēmis šoreiz vēl nesodīt. Iedomājos — labi vien bija, ka piestājām viņam prasīt, kur jābrauc, citādi puika ar visu savu nīgrumu par mūsu neieslēgtajiem uguņiem būtu aizgājis tālāk, un, kas zina, šis emocijas būtu izgāzis pret tiem, kas to nav pelnījuši.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!