cilvēktiesību Prokrusta gulta

Rietumu pasaulē cilvēktiesības tiek uzskatītas par pašsaprotamām un «dabiskām» tiesībām, taču citos reģionos un citās kultūrās izpratne par to, kas cilvēkam kopš dzimšanas pienākas, ir cita. Cilvēktiesību deklarācija ir Rietumu vērtību paradigma, savukārt, kad Rietumi vēršas pret citām kultūrām, šis pats dokuments kļūst par Prokrusta gultu, kurā guldīt un mērīt citus — ir viņi labi vai nē.

Cilvēktiesības nav vispārējas

Mums, kas dzimuši un auguši Rietumu pasaulē, nav jāskaidro, ka «cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās» un ka cilvēktiesības cilvēkiem pienākas «neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nācionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa». Mēs zinām, ka tā ir pareizi, ka tā ir godīgi un ka sabiedrības, kuras pamatā ir šādas atziņas, attīstīsies dēmokrātiski un brīvi. Tas ir nosacīti, protams, jo brīvība cilvēkiem nereti rada papildus problēmas, un viņam ir jādomā, ko lai uz savu atbildību ar brīvību iesāk. Bet ne par to šis stāsts.

Un tagad iedomāsimies kādu pusdēmokrātisku vai nedēmokrātisku valsti. Valsts līmeņa uzskats, ka visiem cilvēkiem nav tiesību publiski runāt visu, ko tie domā un ka cilvēkus var iedalīt labākos un sliktākos un ka ar sliktajiem vai tiem, kas slikti rīkojas, var izdarīties tā, lai viņi savas personības kļūdainumu atminētos līdz mūža galam, nozīmē pilnīgi citu vērtību sistēmu. Šī atšķirīgā vērtību sistēma izpaužas gan politikā, gan ekonomikā, gan sadzīvē. Viņi nevis vienkārši sit cilvēkus, bet sit un zina, kāpēc.

Ja lielajai dēmokrātiskajai valstij kaut kas nepatīk tajā, kā nedemokrātiskā valsts rīkojas, pirmais, ko tā dara, norāda uz cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādas apsūdzības saņem ne jau visi nedēmokrātiskie režīmi, bet tikai tie, kas izdara vēl ko sliktu vai kas paši uzprasās. Un vēl tie, pret kuriem tiek plānota agresija. Agresijas attaisnošanas kampaņā norāde, ka šajā valstī slikti izturas pret cilvēkiem, ir elements, kas uzrunā publiku. Līdzīgi kā norādes par režīma starptautisko bīstamību. Tiesa, kopš Irākā neatrada masu iznīcināšanas ieročus, pasauli par to pārliecināt ir kļuvis drusku grūtāk. Cilvēktiesības gluži vienkārši ir labs iemesls kašķim.

Nevienlīdzības paradigma

Un ko lai dara pusdēmokrātiskā vai nedēmokrātiskā valsts? Tā pūlas, lai izveidotu un uzturētu sev derīgu vērtību sistēmu, lai veidotu sabiedrību un mācītu tai atbilstošas vērtības. Piemēram, Ķīna veŗ ciet kaitīgas interneta vietnes, arestē žurnālistus, disidentus nosūta uz darba nometnēm un cietumiem. Lai uzturētu informācijas ierobežojumus, kas ir priekšnoteikums nebrīva režīma pastāvēšanai, ir jāiegulda neiedomājami lieli resursi.

Piemēram, Ķīna ļoti nopūlas, lai uzturētu sistēmu un novērstu tās graušanu. Un tad atnāk Amnesty International vai ASV prezidents Džodžs Bušs un stāsta, ka «Ķīnas tauta ir pelnījusi pamata brīvības, kas ir dabiskas visu cilvēku tiesības». Dž. Bušs aizbrauc uz Taizemi, lai no turienes Ķīnas deguna priekšā kratītu to pašu Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas Rietumu pasaulei tik ļoti patīk — neskatoties uz to, ka Ķīnas politiskajai sistēmai patīk kas cits. Cilvēktiesību ierobežojumi nav tāpēc, ka valsts vadoņiem tā sanāk. Ierobežojumi ir tāpēc, ka elite uzskata: tā jābūt, un pēc šādiem principiem veido valsti.

Mēs, protams, varam apsēsties un mierīgi parunāt par to, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un tiem ir tiesības izteikties un viesības vēl uz daudz ko citu. Tomēr ierobežojumi daudzās sabiedrībās jau nav valdību kaprīze vien. Tie ir pastāvošās kārtības garants, tas ir izvēlētais ceļš, kam, kaut klusējot, piekrīt vairums elites un arī tautas. Viņi pieņem šādas vērtības, tas ir viņu skatījums uz to, kā reālizēt mērķus. Galvenais ir žonglierēt starp savu mērķu reālizēšanu un Rietumvalstu pārlieku neaizskaršanu. Citādi iznāks kā Irākai. Un tur nu ir grūti sacīt, ka dzīve vairumam cilvēku būtu kļuvusi labāka.