cīņa pret varu
birkas: cilvēki, tramvajs, vara

«Sagatavojiet biļetītes, lūdzu!» Kaut kur vagona aizmugurē es izdzirdēju itin ierasto kontroliera balsi. Tāpat kā vairums citu, es tvēru kabatā, atradu attiecīgo dokumentu un gaidīju, kad nāks mana kārta atskaitīties par tiesībām atrasties zem «Rīgas satiksmes» saules.

Atšķirībā no manis, priekšā sēdošajai meitenei tik viegli pārbaudi izturēt neizdevās — vienam maršrutam derīgās braukšanas kartītes atbilstošajā ailē nevīdēja ierakstīts transporta līdzekļa numurs. Un tad sākās.

Atšķirībā no manis, priekšā sēdošajai meitenei tik viegli pārbaudi izturēt neizdevās — vienam maršrutam derīgās braukšanas kartītes atbilstošajā ailē nevīdēja ierakstīts transporta līdzekļa numurs. Un tad sākās.

«A kāpēc man tur kaut kas jāraksta?» krieviski pavaicāja meitene, saemot atbildi, ka uz kartītes ir norādīts, ka šo aili aizpilda pasažieris. «Es tūdaļ ierakstīšu,» sacīja meitene, bet kontroliere norādīja, ka ir jau par vēlu, un ka sods būs jāmaksā tik un tā. Nekādu sodu meitene maksāt nevēlējās, tāpēc kontroliere viņai atņēma braukšanas kartīti. «A man tad vispār ir jautājums, kāpēc «Rīgas satiksme» pati nevar ierakstīt numurus,» jau aizkaitinātā balsī sacīja meitene. «Kliedziet, kliedziet vēl skaļāk,» par atbildi mierīgā un novērtā balsī pamācīja konduktore.

«Nu, tad es kāpju ārā,» sacīja meitene, meklējot citu risinājumu izejai no situācijas. Pret to kontrolei nekas nebija iebilstams. «A jūs man kartīti atdodiet!» viņa sacīja, tikusi līdz durvīm. Tur viņa saprata, ka izrāde ne tuvu nav beigusies, jo kontroliere ij nedomāja viņai braukšanas dokumentu atdot. «Ja že pakupala kartoču, ņe vi! Eto majo!» meitenes decibeli kļuva gana skaļi, lai viņas viedokli dzirdētu viss vagons. «Nu, tad es nekur nekāpju!» Neko nesasniegusi, meitene spītīgi noteica, atkal apsēdās savā vietā un sāka žēloties par netaisnību, ka viņai naudas neesot un arī braukšanas biļeti atņēmuši.

Šajā brīdī ierunājās pretim sēdošais vecītis. Dikcija viņam nebija pārlieku laba, tamdēļ sākumā nesapratu, kurā konflikta pusē viņš nostājies. Tomēr ar žestiem, vārdu plūdiem un skaļumu viņš uzskatāmi norādīja, ka vecītim šajā pasaulē un šajā tramvajā notiekošais nav vienaldzīgs.

Tad atskanēja kāda cita balss: «Dokumentiem ir jābūt kārtībā.» Domāju, nav vērts piebilst, ka šī balss runāja latviski. «Pareizi sakāt,» noteica kāda cita līdzīga balss. Saki ko gribi, par aksiomām pasludinātu argumentu lietojumā sava viedokļa pamatošanā ir kaut kas nacionāls. «Dokumentiem ir jābūt kārtībā,» saka latvietis, un viņam pat neienāk prātā, ka varētu izaicināt aksiomu. Pretim var likt krievu meitenes histērisko pretošanos noteikumu varai, cerot uz ad hoc risinājumu iespējamību, paļaujoties uz emocionālām improvizācijām un principiāli nepadodoties, nepiekāpjoties, pat ja juridiski viņai nav taisnība.

«Davaj, tagda vizaviķe paļiciju, pusķ aņi razbirajutsa!» meitene sāka apšaubīt kontrolieres autoritāti, un arī viņai priekšā notiktie noteikumi un citi dokumenti arī nespēja pārliecināt, ka meitenei par ko šajā pasaulē būtu jācieš. «Atdaiķe kartačku! Kartačku atdajķe!!! Ja vam eta serjozna gavarju, slišķe! Vam smešno? A mņe ņet!!!»

Pietura bija klāt, un izkāpa gan kontrolieri, gan meitene. Ārpusē viņi turpināja skaidrot attiecības, savukārt vecītis, kas pirmais bija komentējis situāciju, noteica: «Vot, suki. Ha haļavu ģeņgi hočet palučiķ.» Kontrolieriem veltītā piezīme atklāja noslēpumu par vecīša nostāju šajā jautājumā.

Man ļoti patīk Latvijas krievi. Viņi mēdz būt tik jautri.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!