liepziedu neprāts

Liepu ziedu smarža nogalina. Šogad tā pielavījās tikpat negaidīti kā citgad, taču iedarbojas spēcīgāk. Liepas pilsētu ieņēma tik spēji, kā uzreiz neatskārtu, kas ir tas, kas gaisā virmo visapkārt. Sākumā domāju, ka īpatnējais ir vāzē sakaltušo maijpuķīšu pārtrauktu atvadu spītīgā smarža, pēc tam it kā bija pieskāriena vērti jasmīni, kam uzvelt vainu, tomēr nē, tā bija tikai uvertīra, un īstās, kas zied un mani vajā pa visu pilsētu, ir liepas.

Birojā logs vaļā, un līdz ar caurvēju šī smarža ieplūst iekšā. Aizvērts logs nozīmē bezgaisa nāvi. Atvērts logs — nāvi no liepu ziediem. Es kaut kam esmu šo smaržu piesaistījis, un šis kaut kas man tamdēļ seko un tamdēļ tas ir nepārdzīvojamāk nekā citus gadus. Taču šī vajājošā piesaiste taču var būt tikai post factum, jo uzreiz, kad viss vēl notiek, neviens tā nevienu nesagrābj. Sagrābj tad, kad vienreiz ir palaists vaļā, pazaudēts, un tad pie izdevības sola otro reizi vaļā vairs nelaist.

Kad liepziedu neprāts beigsies, kļūs vēl sliktāk, jo es kā atkarīgais šo smaržu meklēšu kā vārtus uz pieredzēto, skriešu atpakaļ pie sakaltušajām maijpuķītēm vāzē, skriešu uz priekšu pie svaigi pļautas zāles, labības lauka brieduma elpas, pie visa, kas vēl nav aizplūdis līdzi laika griežiem, bet ko laika grieži vēl tikai nesīs. Un tomēr tas nebūs tas, nekas tieši tāds vairs nenotiks, nenotiks, es zinu, tas neatbrīvos no dziņas meklēt.