on a day like this 4
birkas: day_like_this, epifānijas

Tādās dienās kā šī es jūtu — kaut kur tur apakšā mutuļo duļķaina straume.

Parastās dienās es esmu tajā iekšā un tā mani nes uz priekšu, un es ar savu kanoe laivu cīnos, lai noturētos, neizšķīstu pret krācēm un priekšlaikus neizlektu krastā pie šakāļiem. Tās ir parastās dienas starp rītiem kavētiem, termiņiem trauksmainiem, uzdevumiem saistīgiem, misijām gaistīgām un vakariem sarkaniem. Un tikai tādās dienās kā šī es esmu kur citur un šo duļķaino straumi tikai jūtu kaut kur tur apakšā, nevis redzu un piedzīvoju. Es kaut kur no tālienes kalnienes klausos, kā šalc mana straume, kā tā dun tur lejā un drudžaini rit savu gaitu bez manis.

Zinu, ka nāks tuvāk vakars un es tāpat atkal tajā metīšos iekšā, atlikušajā laikā veicot distanci un neizbēgamus, plānā ierakstītus darbus karstus un starpbrīžu gurduma sprīžus pamīšus. Bet es arī zinu, ka tādās dienās kā šī laiku var saspiest un, kamēr spēks ir, neskatoties daudz apkārt, beigās līdz finišam veiksmīgam un dārgi pirktam iznākumam lētam tikt var tāpat. Rekordus tādās dienās kā šī uzstādīt nevar, bet arī diskvalifikācija vai izstāšanās no trases bez pases arī nedraud. Tas gadījumā, ja vien diena nebeidzas traumpunktā ar salauztu airi, sirdi vai asteskaulu, kā gadās, ja glauda pret spalvu to, ko glaudīt nedrīkst vispār.

Tādās dienās kā šī es esmu vismaz divās vietās vienlaikus. Mana trauksme ir turpat straumē, bet ar prātu esmu kaut kur rīsu laukā slapjā, sidraba templī svešā vai tramvajā dziedošā un ar misiju sarakstu ķešā. Un vakars nāk.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!