nāve medijos

Šodienas «Neatkarīgā» ziņo, ka Rīgā otrdienas vakarā aculiecinieku klātbūtnē noslīkusi kāda sieviete. Stāsts, iespējams, nav nekas neparasts — nāve ir viena no tēmām, no kā barojas masu saziņas līdzekļi. Tomēr šādas publikācijas, kas vēl turklāt papildinātas ar vīzuālo materiālu, atkal un atkal raisa jautājumus par robežām, ko nāve, parādoties mediju saturā, tiecas pārkāpt.

Salīdzināmais īstums

Masu saziņas līdzekļos nāves attēlojums ir simulakru izpausme — kopija bez oriģināla, bez atsauces uz reālo. Proti, šis atveidojums ir veidots no kaut kā, kas patiešām ir noticis un bijis, taču tas nav sajusts ar personisko pieredzi, tas nav pārbaudāms un tamdēļ saglabā zināmu fikcionālisma devu. Mēs, lasot nāves ziņas, nezinām un nesaprotam, kā var tā slepkavot, kā var tā ciest, kā var tā mirt. Tā vietā ir vien apzināšanās faktu līmenī, cinisms kā aizsargreakcija un priekšstati par mediju konstruēto pseidoreālitāti. Tas neesmu es, tie ir kaut kādi viņi. Tikpat neīsti kā polītiķi, ar ko mēs nekad paši nerunāsim un kuru cilvēcisko dabu nekad nepārbaudīsim.

Nāve kanālā pie operas formas ziņā daudz neatšķiras no nāves Gazas joslā, Helmandā vai Mogadišu — vien ģeogrāfiskais tuvums sniedz vairāk reāluma sajūtas. Es bieži eju garām šai vietai, es zinu, kā tur izskatās. Es arī varētu tieši tur iekrist ūdenī un noslīkt. Un mani tāpat neviens neglābtu. Taču, kad parādās fotogrāfija no notikuma vietas, kurā redzams, kā policists velk krastā sievieti (laikrakstā attēls ir lielāks un līdz ar to iespaidīgāks), pretenzijas uz reālo jau kļūst par daudz lielas.

Tas ir stāsts par robežām. Mēs zinām, ka sieviete ir mirusi. Taču mēs to varam arī redzēt. Īstu. Filmās arī rāda, kā mirst, bet par tur ir skaidri zināms, ka tas viss ir inscenēts, tēlots, ar mākslīgām asinīm un grūtos treniņos iedresētiem emociju atainojumiem. Arī vīzuālie skati, lai arī cik iespaidīgi, tomēr ir atbrīvoti no sajūtas, ka tie varētu būt īsti.

Izvēle rādīt nāvi

Ziņas šajā ziņā atšķiras. Lai gan nāve medijos atšķirībā no nāves reālajā dzīvē arī ir neīsta, tomēr tā ir īstāka nekā kino. Tā ir šausminošā skolu šāvēju pievilktspēja (lai nebūtu jāsaka «pievilcība») — Tu zini, ka cilvēki bija un tiešām nomira, lai arī cik personiski netverama šī nāve, iespējams, neliktos. Un tad ir jautājums, vai redakcijai tiešām lasītājam ir jābāž sejā šie līķi. Ārzemju ziņās ik dienas varētu publicēt asiņu fotogrāfijas — ziņu aģentūru arhīvos šādu materiālu ir pa pilnam, to fotogrāfi ir priecīgi mums piegādāt nāvi un asinis, ja vien redakcijai ir kāda vēlēšanās tos publicēt.

Man vēlēšanās uz to skatīties nav. (Tā ir izvēle: bezkaislīgi norobežoties no pasaules sāpēm tagad vai arī notrulināties un kļūt neuzņēmīgam pret tām turpmāk.) Te gan jāpiebilst, ka lasītāja vēlēšanās ne vienmēr ir likums, un to nosaka ne tikai redakcijas un lasītāja vērtību nesakritība, bet arī mediju loģika. Ja laikraksta lapā nepieciešama vismaz viena fotogrāfija (un tas no tiesas ir nepieciešami, lai lapa pēc kaut kā izskatītos) un ja ir tikai viena ziņa, kam ilustrācija pieejama, tad nāvi publicēs neskatoties uz lasītāja vai redaktora šaubām.