mūzikā sastindzis laiks

Ir laba sajūta par vecajiem rokeriem, kas gadu desmitiem raksta dziesmas, sniedz koncertus un, gadiem ejot, viņu sniegums nemainās un nemainoties nekļūst arī sliktāks. Vienalga, vai pagājuši desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadi kopš dziesmas radīšanas, kā atskan pirmie akordi, arēnā visiem rokas augšā un laime uzreiz. Un ir jau, par ko.

Un paši mūziķi jau tieši tādi paši. Es skatos šajās sejās, kas ar sintezatoriem, bungām un ģitārām darbojas jau gadu desmitus, un tieši šīs sejas ir tās, kas var stāsta par stilu, ko viņi spēlē. Šis stils ir viņi. Bez viņiem arī stils būs vēsture. Neviens labāk par viņiem nepastāstīs, kas ir hārdroks, ārtroks vai progresīvais roks klasiskajā izpratnē. Šajās sejās uz skatuves gadu gaitā ir parādījies aizvien vairāk grumbu, taču tas arī ir vienīgais, ko laiks ir izdarījis. Viss pārējais — rokmūzikas zelta laikmeta vecais labais, nesabojātais (vai arī tieši otrādi — trakuma gados sabojātais) un joprojām dzīvais, un tie ir viņi, kas šo pašu vēsti nesuši gadu gadiem, līdz atnesuši līdz pat šodienai. Īsts. Ar īstu sirsnīgu smaidu uz skatuves.

Stils, dodoties līdzi laikam, apmāna laiku un paliek tāds pats, lai gan laiki mainās. Un ir skaisti, ka to vēl kaut kur var saņemt kā šeit un tagad.