The Soviet Story

Filma ir spēcīga. Tā stāsta raiti, emocionāli, vizuāli un nešauboties. Bet tieši šaubu trūkums ir tas, kas šo stāstu iegāž, piešķirot vairāk politisku, nekā vēsturiskas izziņas funkciju.

Kam jaunumi, kam nē

Režisora Edvīna Šnores veidotais stāsts ir par to, ka Vācijas nācionālsociālistu un Staļina komūnistu režīms savā ideoloģijā līdzinās viens otram. Līdzīga ir ne tikai ikonogrāfija, bet arī metodes. Turklāt, kā norāda filmas autors, nacisti daudz ko mācījās no komūnistiem, komūnisti nacistiem sūtīja pārtiku un izejvielas, kamēr pašu ļaudis mira badā. Galvenais vēstījums ir šāds: Staļina noziegumi bija ne asiņaināki nekā Hitlera noziegumi, taču, atšķirībā no nacistu noziegumiem, par komūnistu noziegumiem tiesas nav bijis. Bet vajadzētu.

Latviešiem šajā filmā sniegtais faktu materiāls daudz jauna nepastāsta. Latvieši tur ieraudzīja tikai iespaidīgus dokumentālus kadrus un pamatojumu, ka tā, kā viņi uzskata, uzskata vēl daudzi citi, turklāt, ne jau šādi tādi, bet gan itin nopietni cilvēki augstskolās, Eiropas Parlamentā un citās institūcijās. Kopēju šīs filmas skatīšanos Latvijas televīzijā 17. jūnijā varēja uztvert kā savdabīgu nācionālās vienotības apliecinājumu un arī kā slavas dziesmu masu komunikācijai — tūkstoši tūkstošu skatās vienu un to pašu, zina vienu un to pašu. Vai domā vienu un to pašu — ceru, ka nē.

Citādi ir ar ārvalstu skatītājiem. Filma jau no sākuma veidota «eksportam» — angliski, turklāt pirmizrāde bija Eiropas Parlamentā, ar politisku atbalstu. Par citādumu ārvalstīs stāsta arī atsevišķu televīzijas sižetu virsraksti par «history rewrtitten». Daudziem skatītājiem rietumos filmas viedoklis par Padomju Savienību varētu būt pārsteidzošs — tā kā nekādas publiskas uzvarētāju tiesas nav bijis, nav arī informācijas par to, kas ir noticis uzvarētāju nometnē un ko citi sabiedrotie ir veiksmīgi ignorējuši.

Tomēr, par spīti efektīgajam pieteikumam un ažiotāžai pašu mājās, nevajadzētu domāt, ka filma ārvalstīs kopumā ir atstājusi manāmas sliedes. Retais no lielajiem rietumvalstu medijiem, kas filmai veltījis uzmanību, ir The Economist, taču ne no «BBC», ne «Reuters», kas citkārt salīdzinoši uzmanīgi seko līdzi notikumiem Baltijā, E. Šnores darbam kādu veltītu vārdu neesmu manījis. Savukārt The Baltic Times ziņo, ka Igaunijā ši filma atzīta par nepiemērotu skolēniem. Nekāds «vēstures politiskais spridzeklis» tā nebūs.

A jūs paši toties..!

Krievija, protams, ir atsevišķs stāsts, un tur kņada ir pamatīga. Kādā televīzijas sižetā norādīts, ka filma ir «ne tik daudz antipadomiska, kā antikrieviska, balstīta uz emocijām un viltotiem dokumentiem», tā arī nepaskaidrojot, tieši kas kaut ko padara pirmām kārtām «antikrievisku». Netieši jau to var saprast — padomju mantojums ir Krievijas mantojums, un vēršanās pret padomju mantojumu automātiski ir vēršanās pret Krievijas tagadni.

Sižets ir varen asprātīgs — tā vietā, lai runātu par to, kas īsti filmā attēlots, reportiere uzreiz ķeras vērsim pie ragiem: ko jūs mums pārmetat, jums taču leģionāri ebrejus šāva! Tā stāsta Josifs Korens, minot 11 policijas bataljonus, kas iestājās SS rindās un kas bija «konkrēti slepkavas, bendes». Tiek arī pieminēts, ka tagadējā padomju posta darbu kritiķe savā laikā Latvijas Universitātē lasījusi lekciju kursu marksismā—ļeņinismā. Lielisks freiminga paraugs, proti, sižets nosaka, no kuras puses jautājumam pieiesim un tādējādi izsitot bumbu no saviem vārtiem. Protams, savs godīgs stāsts par Latviju un latviešiem 2. pasaules kara laikā mums vēl ir jāizstāsta, un to mēs vēl spējuši neesam.

Nacisma un komūnisma savstarpējais noliegums

Skatoties materiālus ar reakcijām uz filmu, iespējams saprast, kur ir lielākā kritikas problēma: tā ir argumentācija melnbaltās kategorijās. Proti, situācijā, kad nacisms Eiropā ir nosodīts, bet komūnisms nē, vēršanās pret komūnisma noziegumiem automātiski tiek traktēta kā nostāšanās nacistu pusē.

Šāda argumentācija labāk nekā pati filma parāda, kāpēc abi totalitārie režīmi ir līdzīgi. Šo ideoloģiju analīzei pievēršoties drusku nopietnāk, nekā to ir darījis E. Šnore, var redzēt, ka līdzīgums ir vairāk formāls, nevis saturisks — ja atkāpjamies no skolas līmeņa, tās tomēr ir dažādas ideoloģijas (bet atcerēsimies stāstu par antonīmiem). Taču 2. pasaules kara laika mantojums šo apziņu apziņu par saikni režīmu starpā rietumu domāšanā, izrādās, ielicis jo pamatīgu. Proti, viens totālirārs režīms ir labāks par otru, un tie ir jānostāda viens pret otru arī ļaunā un labā kategorijās. Tāpēc nesanāk tā, ka tie abi ir vienlīdz slikti.

Iespējams, režisors šādu loģisko kļūdu nebija paredzējis. Filmā gan nevienā brīdī nav paustas simpātijas pret nacistiem, tā vietā filma stāsta to, ka abi režīmi ir noziedzīgi un abi tiesājami. Taču it kā pašsaprotamais uzstādījums, iespējams, nav bijis pietiekams, labi apzinoties, ka šī pirmām kārtām tomēr ir politiska un tikai tad zinātniska (dokumentāla, vēstures) filma.

Politika un populārzinātne

Šis «kino darbs ir spilgts politiskas propagandas paraugs šā vārda labā nozīmē,» raksta Ivars Ījabs, un viņam var piekrist — darbs patiešām ir politisks. To nosaka filmas rašanās fons — veido latviešu režisors, sponsorē Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas, atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa Nāciju Eiropa. Zinātne un pētniecība, ko atbalsta politika, pēc noklusējuma atsakās no neitrālitātes. Politiskā iecere arī ir tas karkass, uz kā tiek likti fakti un interpretācijas.

Es neapšaubu, ka filmas vēstījums pamatā ir patiess. Taču filma ir veidota populārzinātniskā garā, tas nozīmē — vairāk populāri, mazāk zinātniski. Filmas titros var lasīt, kādus tik arhīvus autors nav apmeklējis, tomēr faktu materiāla izklāsts drīzāk vedina domāt par pārlieku aizraušanos ar sekundārajiem avotiem. Sekundārie avoti ir tie, kuros mums interesējošo tēmu ir izstāstījuši mums interesējošie speciālisti, aiztaupot mums pūles pašiem sēdēt arhīvos un domāt, ko lai ar faktu kaudzi iesāk. Speciālisti šo faktu kaudzi ir savākuši un tagad kameras priekšā stāsta. Labi stāsta, protams, pie tam vēl ar pirkstu baksta grāmatās, atsaucas uz dokumentiem. Taču tā ir tikai speciālistu interpretācija, «ekspertu žurnālistika», kas nav pasargājusi no virknes dažādu alošanos, ko jau augstākminētajā saitē uzskaita arī I. Ījabs — kaut vai par to, ka pagājušā gadsimta 30. gados plānveidīgs genocīds pret ebrejiem vēl netika plānots. Filmā primārie avoti, (dokumenti) izmantoti, protams, ir, piemēram, tiek rādīts, kāds izskatās sadarbības līgums starp Padomju Savienību un Vāciju. Taču tas nemazina slieksmi uz populārumu. Pēdējā iespēja būtu palikusi pamata pierādījumus publicēt filmas interneta vietnē, bet arī tik tālu autori nav gājuši.

Kas attiecas uz dokumentālajiem kadriem, tos nu gan nav grūti samontēt, kā vajag. To labi zināja arī filmas Baltijas nacisms veidotāji, kas, atraduši atbilstošus kadrus, pat nepievērsa uzmanību, vai tie maz filmēti Baltijā. Savukārt Eiropas Parlamenta deputātu intervēšana tikai pastiprina politisko iespaidu. Vai stāstā par Padomju Savienības uzbrukumu Somijai, patiešām lielākais vēstures jautājumu speciālists, kādu iespējams piesaistīt, ir Eiropas Parlamenta deputāts no Somijas? Un vai tad ir iespējams iztikt bez Latvijas eiroparlamentāriešu Ineses Vaideres un Ģirta Valda Kristovska neparādīšanas, pat ja tiem nav nekas svarīgs sakāms? Vēl jautrāk, Ģ. V. Kristovskis pateica vien to, ka lāgā nemāk runāt angliski. Bet ko padarīsi, ir taču jāpasaka paldies labdariem.

Filmā par speciālistiem izmantoti vēsturnieki, politiķi un liecinieki, taču tā sirgst ar tipisku populārzinātnisko stāstu problēmu, proti, nav pretējā viedokļa. Būtu aizgājuši pie populārākā kritiķa Aleksandra Djukova, Kremļa vēsturnieka, un pavaicājuši, ko viņš par to domā. Tādējādi viņiem būtu iespēja savā stāstā iekļaut arī atbildi A. Djukovam, ja tāda ir, tiktu novērstas A. Djukova pamanītās kļūdas, un viņam būtu krietni grūtāk runāt par to, cik grūti ir salīdzināt «Baltijas nacismu» ar «The Soviet Story», jo «šī atbilde ir nesimetriska: propaganda pret patiesību».

Neapmelojiet Marksu

Kopumā šie elementi — politiskums un slieksme uz populārumu atstāj lērumu iespēju, lai filmas kritiķi, norādot uz atsevišķām nebūšanām, mēģinātu pierādīt, ka filma kopumā ir melīga, pretkrieviska, propagandiska. Lāča pakalpojums. Tomēr, ja filmas mērķis ir «vēstures pārrakstīšana» un, ja šis ir pēdējos gados skaļākais mēģinājums stāstīt par monētas otru pusi, tad sarunas sākšanai derēs.

Pēdējā replika — par vēršanos pret marksismu. Filmas autors norāda, ka Marksa un Engelsa piemineklim Eiropas vidū (konkrēti runa par to, kas atrodas Berlīnes centrā) nav vietas, jo tikko esam uzzinājuši, ka šie domātāji pirmie atklāti formulēja genocīdu pret noteiktām cilvēku grupām. Sacīt, ka Marksam padomā bija tautu iznīcināšana, ir bezkaunīgi meli. I. Ījabs norāda, ka Markss runāja par asimilāciju, nevis genocīdu.

Turklāt nevajag būt marksistam, lai apšaubītu, ka piemineklis ir uzcelts un stāv, godinot viņus par totālitāras ideoloģijas veidošanu. Markss bija viens no 20. gadsimta ietekmīgākajiem domātājiem, un tāds akadēmiskajās aprindās ir palicis joprojām, gadu desmitus pēc padomju eksperimenta izgāšanās — un cienīts viņš tiek ne jau tamdēļ, ka it kā aicinājis uz zvērībām. Strādnieku kustība, sociālā aizsardzība, arodbiedrības, cīņa pret ekspluatāciju, cilvēciskuma saglabāšanas meklējumi laikmetā, kad kapitālisms ar savu vienīgo — peļņas — dzinuli uzņēma apgriezienus, ir tikai dažas no jomām, kurās Markss ir pielicis savu roku. Bez viņa mūsdienu pasaule būtu citāda, un es atturēšos no vērtību spriedumiem, vai labāka. Kārlis Markss ir revidējams, taču ne noliedzams vai ignorējams.