pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 4.5 no 2 balsīm

mosties.org

2008. gada 14. jūnijs 23:42 Divas atsauksmes

Čingizs Aitmatovs

Šodien Kirgīzstāna un visa pasaule atvadās no rakstnieka Čingiza Aitmatova, viena no 20. gadsimta spilgtajiem rakstniekiem. Viņš 10. jūnijā 79 gadu vecumā nomira Vācijā.

Mankurta nemirstība

Č. Aitmatovs bija viens no Mihailam Gorbačova tuviem palīgiem perestroikas politikas veidošanā. 1986. gadā viņš dibināja Isikula forumu, ko radio «Brīvā Eiropa» atzīmē kā būtisku sasniegumu dialoga veidošanā Rietumu un padomju intelektuāļu starpā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Č. Aitmatovs turpināja strādāt, gan rakstot grāmatas, gan pildot diplomāta pienākumus.

Čingizs Aitmatovs

Savos darbos Č. Aitmatovs, rakstot sociālistiskā reālisma manierē, savos darbos iesaistīja mītus un folkloras stāstus; sintezēja tos ar reālistiskām un arī zinātniskās fantastikas sižeta līnijām. Padomju kultūras vēsturē īpaši zīmīgi ir divi viņa romāni — «Un garāka par mūžu diena ilgst» un «Pieresvieta», kuros risinātās tēmas, piemēram, par vēsturisko atmiņu, atbildību, cilvēcību, ekoloģiju, ir bijušas aktuālas allaž, taču vēlīnais padomju posms tiem piešķir īpašu kontekstu. Pagājušā gadsimta 80. gados Č. Aitmatovs bija viens no pirmajiem, kas Padomju Savienībā publiski (at)sāka runāt par Staļina noziegumiem.

Viņš publiskajā runā iedzīvināja arī mankurta jēdzienu — vārdu, kam savdabīgu otro dzīvi pērn nodrošināja dusmīgā pensionāre Marija Vidiņa, norādot bijušajam premjerministram Aigaram Kalvītim ka viņš ir vai nu «vai nu galīgs stulbenis, vai arī Putina iezombēts mankurts». Mankurts ir vergs, kas neatceras pagātni un ir uzticīgs saimniekiem, ideāls pakļautais, jo nekad nesacelsies pret pastāvošo kārtību.

«Mankurts» parādās romānā «Un garāka par mūžu diena ilgst». Tajā leģenda par gūstekni, kam spīdzināšanas dēļ laupīta atmiņa un kas neatpazīst pat savu māti, izmantota par traģisku alegoriju ar sava laikmeta diktētajām vērtībām. Romāna varonim Jedigejam laikmets prasa kļūt kā visiem, par kārtīgu padomju cilvēku, patiesībā mankurtu, un viņš, īsti nezinot, kā lai to dara, turas pretim, jo nevēlas atteikties no tradīcijām un morāles.

Un tikai Sabitžans maisījās visiem pa kājām, atraudams no darba, spriedelēdams par šo un to, kādu amatu kurš ieņem apgabalā, kurš ticis atlaists no darba, kurš paaugstināts. Bet tas, ka sieva nav atbraukusi uz vīratēva bērēm, viņu it nemaz nemulsināja. Dīvaini, dieva vārds! Viņai, redziet, kaut kāda konference, un tajā piedalīšoties kaut kādi ārzemju viesi. Bet par mazbērniem vispār nav ko runāt. Viņi tur cīnās par augstiem rādītājiem sekmībā un stundu apmeklēšanā: lai iestātos institūtā, jādabū pēc iespējas labāka gatavības apliecība. «Ir nu gan tagad cilvēki, ir nu gan ļaudis!» Jedigejs klusībā sašuta. «Viņiem viss pasaulē ir svarīgs, tikai ne nāve!» Un tas viņam nedeva miera: «Ja jau nāve tiem nav nekas, tad iznāk, ka arī dzīvei nav nekādas vērtības. Kur tad ir jēga, kāpēc un kā dēļ viņi tur dzīvo?»

(Aitmatovs 1982: 27)

Sadaļā verbatim piedāvājam iepazīties ar nedaudz saīsinātu leģendu par mankurtu.

Aitmatova gads bez Aitmatova

Č. Aitmatovs tika apbedīts blakus savam tēvam Atabejitas memoriālajā kompleksā, kas tika celts Staļina upuru piemiņai. Č. Aitmatova tēvs, viens no pirmajiem kirgīzu izcelsmes padomju amatpersonām, Staļina veikto «tīrīšanu» laikā tika pasludināts par tautas ienaidnieku, apvainots «buržuāziskā nācionālismā» un 1938. gadā nogalināts.

Rakstnieka diplomātiskā karjera sākās perestroikas laikā, kad M. Gorbačovs Č. Aitmatovu iecēla par Padomju Savienības sūtni Beniluksa valstīs. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Č. Aitmatovs turpināja diplomātisko dienestu un kļuva par Kirgīzstānas sūtni Beniluksa valstīs, Francijā, NATO un UNESCO. No vēstnieka amata ar Kirgizstānas prezidenta Kurmanbeka Bakijeva ziņu rakstnieks gan šogad tika atstādināts, taču par šo pavērsienu toreiz informācija bija itin skopa un par atstādināšanas iemesliem netika ziņots.

Šis gads Kirgīzstānā tika pasludināts par Aitmatova gadu, tomēr rakstniekam sava gada beigas nebija lemts redzēt. Turcijas Ataturka kultūras, valodas un vēstures augstā aģentūra savukārt bija izveidojusi komiteju, lai Č. Aitmatovu, kam ir turciskas saknes, nominētu Nobela prēmijai literātūrā.

Č. Aitmatova darbi ir tulkoti vairāk nekā 170 valodās un UNESCO viņa darbus ir atzinusi par vieniem no pasaulē vairāk lasītajiem mūsdienu autoru sacerējumiem. Ironiski, ka vismaz pie mums viņa ēra līdz ar Padomju Savienības sabrukumu bija pagājusi, un jaunas tulkotas grāmatas grāmatnīcās vairs neparādījās, līdz ar to vietējā kultūrvidē daudzu ārvalstu politisko un kultūras jomu līderu izteikumi par Č. Aitmatova nāves nesto lielo zaudējumu visai pasaulei varētu likties drīzāk pieklājīgi deklaratīvi, nevis pēc būtības. Jo cik nu mēs par viņu pēdējos gadus 15 bijām dzirdējuši. Maz, diemžēl.

P.S. Nevaru vairs atrast konkrēto numuru, bet pērn žurnālā «Rīgas Laiks» bija publicēta intervija ar rakstnieku.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

Divas atsauksmes

Esmu lasījis tikai “Un garāka par mūžu diena ilgst” un rakstā minēto Rīgas Laika interviju ar Čingizu. Grāmata patika un intervija arī.

Č.Aitmatovs ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem un visādos grāmatu antikvariātos pat medīju viņa grāmatas. Žēl, ka pēcpadomju laika grāmatas neesmu lasījusi. Jāatsāk medības.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Dzirkstīte, Anta, Antonija

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Pēc automašīnas novietošanas Piejūras dabas parka teritorijā pašvaldības policijas auto ieradās jo veikli — saukts. No tās izlēca inspektors un, ne vārda neteicis, nofotografēja mašīnu — lai tikai nodarījumu nepaspētu novērst, pirms tas fiksēts; lai tikai soda nauda neaizietu gar degunu. Savukārt formā tērpta kundze no automašīnas noprasīja: «Kas ir, kāpēc mašīna mežā jābrauc, nevar normāli nolikt, a?»

Inspektors pa to laiku jau bija beidzis rakstīt kvīti, kurā teikts, ka sods par to, ka mašīna «nav uz brauktuves», un pēcāk arī paskaidroja, ka nav jau šeit tik intensīvas satiksmes, lai būtu jābrauc auto nost no ceļa. Likuma «sargs» iedeva apmulsušajam man kvīti, un ekipāža pazuda tikpat ātri, cik parādījusies. Mans pirmais soda protokols.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pārkāpums un sods »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas