Linkin Park
birkas: cilvēki, dziesmas, koncerts, mūzika

Gājiens uz «Linkin Park» varēja būt ieskats mūsdienu Latvijas jaunatnes uzvedības modeļos, bet kopumā sanāca vienkārši labs koncerts.

Iesildītāji — The Blackout ir satriecoša grupa. Skatījos uz šiem lēkājošajiem puikām, kas spēlē skrīmo roku (post-hardcore) un dziesmas «Spread Legs not Lies» laikā domāju: mani bērni arī staigās apkārt izkrāsotām acīm, melnās ciešās džinsās ar metāla kubiņiem rotātu jostu un haotisku matu sakārtojumu, un, ja es, nākot vakarā mājās, dzirdēšu uz visskaļāko skanam kaut kas no šāda veida mūzikas, zināšu, ka bērni par normāliem cilvēkiem aug. Savukārt, ja viņi izauguši, no šī visa neatteiksies, tad gan ir pamats bažām.

Iesildītāji spēlēt beidza un, par laimi, vairs neatgriezās. Tad uz skatuves bija pailgas bakstīšanās ar aparātu un instrumentu uzstādīšanu — un tad nāca Viņi. Jau ar pirmajiem «What I’ve Done» akordiem parterā stāvošo rokas gaisā sāka viļņoties kā zāles stiebri, kas atnākuši uz «Linkin Park» koncertu. Nākamās dziesmas laikā arī kājās lēca arī tribīnēs, kur vietu biju radis es. Tas man pagalam nepatika, jo es no turienes biju ieplānojis redzēt grupu, nevis lēkājošus datoriķu tipa puišus, kas ar pirkstiem bakstās skatuves virzienā. Bet drīz tos norakstīju kā nenozīmīgus blakusefektus, un, kad sāka skanēt «In the End», mana diena bija piepildīta.

Zāle pilna. Protams, brīvas vietas tāpat atrastos, koncertu piedāvājums šovasar liels, bet tomēr. Un ir labs skats, kad visa zāle lēkā un aplaudē, un dzied līdzi — nebiju nekad redzējis tā. Domā, ka tā dara tikai emo bērni un citi zelta jaunatnes pārstāvji? Nemaz ar ne, no arēnas «Rīga» sakarsuši, starojoši un sārtiem vaigiem ārā visdažādāko vecumu ļaudis. Īsti metālisti šāda veida pasākumus, protams, ignorē, bet tas piesaistīja daudz tādu cilvēku, kuru vizuālais stils neliecina par piederību pie kādas subkultūras un vēl mazāk pie jauniešu mūzikas cienītājiem (jo «Linkin Park» varētu nebūt tikai jauniešu mūzika). Uz šādu «neiezīmēto» rēķina emo, protams, izcēlās (īpaši man acīs iekrita viens pāraudzis šīs grupas pārstāvis, tā uz diviem metriem garumā un apmēram tikpat daudz platumā).

Pēc koncerta skaists mirklis bija vērot, kā jaunieši pulcējas pie iežogota laukumiņa un apsargs viņiem palīdz sameklēt tajā samestās konfiscētās metāla rokassprādzes un citus aukstos ieročus. Un tad viss — vakars garš, rīts tālu, pilsēta liela.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!