migla birkas: dziesmas, epifānijas, pilsēta, skumjas

Vakarā pēc smagas darba dienas pilsēta dzestrajā gaisā no plaušām izpūš dvašu, un ielas piepildās ar miglu.

Arī es, tāpat kā pilsēta, izelpoju to, kas visu dienu, visi nedēļu, visu mūžu ir krājies iekšā, bet, tāpat kā pilsēta, projām no visa tā netieku. Izelpotais paliek tepat apkārt sīku un skatienus atstarojošu pilieniņu veidā. Mēs visi pēkšņi izelpojam, un pilsētas dzīslas šajā brīdī kļūst blāvākas, asinis tajās rit grūtāk, bet sirds sitas straujāk.

Mašīnu starmeši aplaužas izelpā un vairs netiek uz priekšu. Visi luksofori rāda sarkanu signālu, un pilsēta kā apmāta raugās šajās gaismās, skatienu nenovēršot ne pa labi, ne pa kreisi. Gaismas ir kā pilsētas acis, tās ir vairāk nekā acis, tās vienīgās var dot impulsu nervu sistēmai un pavēlēt kustēties. Bet tās nepavēl, pilsēta stāv un acīs tai pašai savas luksoforu ugunis miglas blāvumā.

Es ieelpoju miglu, šīs sīkās lāsītes, šo smagas dienas nopūtu, un pamazām noslīkstu bezspēka atvarā. Pilsēta ieelpo miglu un saindējas ar manu vientulību.

pat skumju nav
vien krūtis tukšums plaucē
tam eju līdz
tāpat vien —
nepiecēlies

Valdis Atāls — Pat skumju nav

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!