Agita Draguna birkas: cilvēki, cirkus, literātūra

Ja vien dzejniecei Agitai Dragunai pietiks izturības un draugu juridiskajās aprindās, viņa Latvijā varētu radīt precedentu, ka autoram ir jāatsauc vai jākoriģē savi literārie darbi. Varbūt izklausās dīvaini, toties tā ir iespēja jauniem literāriem sasniegumiem.

A. Draguna vērsusies ar prasību Rīgas apgabaltiesā, lūdzot no literātūras mēnešraksta «Karogs» izdevēja un interneta portāla «Delfi» piedzīt 200 tūkstošu latu kompensāciju par morālo kaitējumu, kas viņai nodarīts, publicējot par dzejnieku dēvētā Riharda Bargā «Tenkas». Šādu ziņu svētdien publicēja LETA.

Izdomājumi. Bet kā lai zina?

Par dzejnieku dēvētais augusta «Karogā» publicēja kariķējošus pastāstiņus, kuros galvenajās lomās ir arī Māra Zālīte, Kārlis Vērdiņš, Nora Ikstena, Silvija Brice un citi latviešu literātūrā zināmi vārdi. Publicētais vairāk gan izskatās pēc kāda tīmekļa žurnāla ieraksta, kura autors rakstīt māk, taču jēgas vietā ievērību (novērtējumu) palīdzējusi gūt reāli eksistējošu personvārdu iesaistīšana.

Dzejniecei pie sirds acīmredzot ķērusies rindkopa, kurā R. Bargais vēsta:

dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādējādi veidojot perfektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko arī veiksmīgi izdarīja.

Vienīgā iespēja — ekspertīze

Ja kāds masu saziņas līdzeklis publicē nepatiesu informāciju, tā uzdevums, kā to noteic likums «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», pēc fiziskās vai juridiskās personas pieprasījuma ir atsaukt par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Likums arī paredz:

Kaitējums, arī morālais kaitējums, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot neslavu un aizskarot tās godu un cieņu, publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu, masu informācijas līdzeklim jāatlīdzina šai personai likumā noteiktajā kārtībā.

R. Bargā sacerējums ir pasludināts par literāru darbu, turklāt — ak, cik paredzami! — autors teksta sākumā norādījis, ka «visi tajās aprakstītie notikumi visdrīzāk ir izdomāti un jebkura sakritība ar reālo dzīvi uzskatāma par laimīgu nejaušību». Līdz ar to atsaukt te īsti nav ko un nedz «Delfus», nedz «Karogu» būs grūti saukt pie atbildības par kaitējumu, jo vispirms būs jāpierāda «agitas dragunas» un Agitas Dragunas saistība, kā arī tas, ka brīdinājums par attēloto notikumu nesakritību ar «reālo dzīvi» ir bijis melīgs. Tiesa, autortiesību speciālists un advokāts Mārcis Krūmiņš aģentūrai LETA stāstīja, ka to, vai konkrēts darbs uzskatāms par literāru darbu un daiļliteratūru, var noteikt ekspertīzē.

Kā var atsaukt literāru darbu? Pēc melīgas ziņas publicēšanas masu saziņas līdzeklis var publicēt kļūdas labojumu. Literātūras izdevums nav avīze, kas nedrīkst melot. Literāti drīkst, un, jo seklāka literātūra, jo lielāki meli ir tajā. Var teikt arī citādi: sliktā darbā aiz virspuses meliem neslēpjas patiesība. Cilvēks vienkārši uzrakstīja kaut kādus pantus un rindkopas, redakcijai iepatikās, un viss. Nav nekādas saistības ar reālo dzīvi, un nevajag arī.

Lai literātūra plaukst!!!

Tomēr ir risinājums: jārada jauns — atvainošanās vai atsaukuma — žanrs. Tā attīstības pirmajā fāzē literāti ar pseidonīmu «rihards bargais» varētu rakstīt «Tenku» atsaukumus un situācijas pārinterpretācijas. Piedāvāju žanra pirmā šedevra fragmentu, ko esmu nodēvējis vienkārši par «Mea culpa»:

«Es, rihards bargais, vella brālēns, Sadāma Huseina vietnieks, Džordža Buša sūtnis, diletantiskais skribents, kaķa klepus, pašapmierinātais huligāns, viltus mākslinieks, dīkdienis un niekkalbis, kura atrašanās latviešu mūsdienu literātūras pārstāvju pulkā ir kļūda, kaisot sev pelnus uz galvas un plūcot matus, nožēloju Agitai Dragunai, latviešu dzejas pērlei, Aspazijas māsai un Homēra mazmeitai, saules nesējai un rītausmas vēstītājai, jauno autoru vadugunij un mūžīgās iedvesmas cerībai un līdz ar to visai cilvēcei nodarīto postu, ko esmu radījis ar savām skrandainajām rindām, kas bija apkaunojums ij «Karogam», ij «Delfiem», ij pat «Delfu» komentāriem. Ar šo es nocērtu sev rokas un aizeju tuksnesī, lai nekad vairs nepublicētu nevienu savas tā dēvētās daiļrades rindu.»

Nešauboties par šī žanra dzīvotspēju, varu vien cerēt, ka neiedibināšu kanonu, jo citādi žanrs vienādības dēļ agri nomirs. Tiesa, kanons jau sen ir iedibināts, tikai saistībā ar citiem notikumiem.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!