pūlis atnāca. un aizgāja birkas: jaunie_mediji, masu_komunikācija

Pērn bija cirkus Merķeļa ielā pie cirkus, pagājušā mēneša pēdējā dienā — cirkus Centrālajā stacijā. Rīkotāji pārrēķinājās un flašmoba vietā viņiem sanāca vienkāršs pūlis, kas atnāca paskatīties, ka patiešām atnāca.

Galvenais iemesls tam, ka pasākums būtībā izgāzās — masu saziņas līdzekļu interese. Radio, televīzijā, presē — visur jau pirms pasākuma bija raksti un sižeti par gaidāmo akciju. Žurnālisti aktīvi reaģēja uz vienkāršo cilvēku rīkotām akcijām. Tas viņiem runā par labu, taču pašiem rīkotājiem — par sliktu. Neprot strādāt ar informāciju.

Ar tradicionālajiem masu saziņas līdzekļiem sadarboties ir viegli. Labs piemērs tam bija britu prinča Harija gaitas Afganistānā. Harijs, būdams pēc izglītības karavīrs, gribēja drusku pašaut cilvēkus un visādi citādi aizstāvēt Rietumu civilizācijas intereses, taču tas bija bīstami, jo — ja ļaunie teroristi uzzinās, ka britu karapulkā dien arī karaļnama pārstāvis, noteikti viņu sagūstīs un pārgriezīs rīkli. Tamdēļ Lielbritānija ar saviem laikrakstiem un vēl šādiem tādiem izdevumiem vienojās, lai šie klusē un neziņo. Viss bija labi, līdz Drudge Report pavēra muti (un ne jau pirmo reizi Mets Dradžs šādus jociņus ļooti efektīvi spēlē; labākais viņa kontā — Monikas un Klintona pastāstiņa iedabūšana ASV un visas pasaules dienaskārtībā), un tad par nabaga Hariju aizgūtnēm visi sāka runāt, un viņš no Afganistānas tika pārvests mājās. Morāle: nedod masu saziņas līdzekļiem informāciju vai arī vienkārši sarunā, un tie klusēs.

Ko darīja akcijas rīkotāji Latvijā? Viņi pat nemēģināja ievērot kādu piesardzību, pat nemēģināja glābt pasākumu, viņi klajā formā aicinināja pieteikties cilvēkus, kas būtu gatavi sniegt interviju. Izskatās, ka rīkotājiem pašiem nav ne jausmas par pasākuma būtību.

Zibenspūlis ir akcija, kas savu jēgu iegūst tad, kad cilvēki pa privātiem un pusprivātiem kanāliem un sociālajiem tīkliem iegūst instrukcijas, kuras noteiktā laikā un noteiktā vietā jāizpilda, bet pirms pasākuma klusē kā partizāni. Akcijas pirmais noteikums: tās plānošana ir (nosacīti) slepena, ir jāievēro konspirācija. Un tikai tādā gadījumā būs kāda jēga atnākt uz Centrālo staciju un darīt visādas jocīgas lietas, gūstot prieku par to, kā pūlis aizsargā no kritikas par ekscentrismu un vienlaikus nodrošina pamanāmību, kas savukārt piesaista samulsušos garāmgājējus.

Kas notika piektdien? Saskrēja puse Rīgas, un tad ir vienalga, vai saskrējušie bija dalībnieki vai skatītāji. Zibenspūlis ir izrāde, taču izrāde nejaušiem skatītājiem, nevis tādiem, kas par pasākumu izlasa avīzē kā teātra programmā, un piektdienas vakarā dodas izklaidēties.

Ja dalībniekiem patika — viss kārtībā. Taču tas ir gluži kā ja zaporožeca īpašnieks teiktu, ka mašīna viņu apmierina un ne pēc kāda mersedesa viņš netīko.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!