robežlīgums birkas: argumenti, politika

Satversmes tiesas lēmums par Abrenes atdošanas likumību ir šodienas avīžu pirmās lapas ziņa. Stāsts par to, kāpēc no Abrenes atteikties bija prāta darbs, kārtējo reizi parāda politiskās argumentācijas īpatnības.

Stāsts savā būtībā ir vienkāršs – mēs (lai kas arī tie nebūtu) nolēmām, ka robežlīguma noslēgšanas labad upurēsim daļu no savas teritorijas. Tāpēc šī gada sākumā, kad atsākās sarunas par to, ka mums līgumu vajag, politikas veidotāji savās runās noliedza visu, ko bija teikuši iepriekš. Iepriekš, tas ir 2005. gada pavasarī, atgādināšu, ārlietu ministrs Artis Pabriks, aizstāvot vienpusējas deklarācijas pievienošanu robežlīguma tekstam, šo soli skaidroja ar to, ka «nav ne valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu kādai citai valstij».

Krievijai šādi gājieni, neatdodot zemi līdz galam, protams, nepatika, un tā vairs nekādu robežlīgumu negribēja. Kad līgumu atkal sāka gribēt Latvija, nekādu deklarāciju nevienam vairs nevajadzēja, un tas pats Artis Pabriks teica, ka «diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma», kā arī aicināja: «Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas.»

Kā redzams, argumentāciju tīri labi var piesaistīt nepieciešamībai. Nevajag robežlīgumu, izdomāsim, kāpēc. Vajag? Arī izdomāsim, vienalga, cik labus, taču ausis kaut kā jau aizrunāsim.

Pie tā mēs (lai kas tie arī nebūtu) mēs esam pieraduši, taču tomēr interesanti, ka Satversmes tiesa savā vēstures un juridisko aspektu izvērtējumā, atrada pavisam citus argumentus Abrenes atdošanai. Beigās izrādījās, ka Abrene nemaz nav Latvijas vēsturiskā teritorija: «Abrenes apvidus Satversmes izstrādāšanas brīdī netika uzskatīts par Latvijas neatņemamu sastāvdaļu, bet gan par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc [1920. gada] Miera līguma stāšanās spēkā.»

Pa vidu vēl atklājās, ka likumā par robežlīgumu ietvertā atsauce uz EDSO 1975. gadā pieņemto robežu nemainības principu tulkota it kā padomju garā, ļaujot apšaubīt Latvijas valstisko nepārtrauktību – tātad mūsu likumdošanā papildus reveransam Krievijas virzienā bija iestrādātas durtiņas tālākiem juridiskiem ķīviņiem un interpretācijām. Tā gadījās?

Protams, arī Satversmes tiesas argumentāciju iespējams apšaubīt, taču būtiskākais ir cits jautājums, proti, cik apzināti Latvija virza savu ārpolitiku, cik tā apzinās savas rīcības sekas un cik liela daļa pieņemto lēmumu balstīti uz principu «A ja nu izdodas?». Ja to, ka Abrene nav Latvijas vēsturiskā teritorija un tamdēļ neskaitās neatņemama Latgales daļa, es būtu dzirdējis jau agrāk, tiesas spriedumu varētu uzskatīt par robežlīguma argumentācijas un līdz ar to valdības/Ārlietu ministrijas kompetences pārbaudi.

Pašlaik gan izskatās, ka esam atraduši vēl kādu spožu argumentu, kāpēc Abrene mums nav vajadzīga, un gan jau ar tiem visiem kopā ausis kritiķiem reiz aizbāzīsim. Ar masu, tā teikt.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!