novembra telpa birkas: gadalaiki, rudens, vēsture

Rīts, dažas minūtes pēc deviņiem. Ielas otrā pusē pie mājas atveras vārtiņi, pa tiem iznāk cilvēks, kas apņēmīgi dodas uz nama stūri. Klankt! — metāliski noskan karoga kāts, iekrītot turētājā. Māja svētkiem iezīmēta.

Novembrim nākot, pasaulē ir atbrīvojas daudz telpas. Koki ir kļuvuši caurspīdīgi un līdz ar tiem pasaule ir zaudējusi vienu telpas dimensiju. Visi putni pārvērtušies par pelēkajiem baložiem, kas pragmatiski meklē pilsētas dzīves drupačas un domā tikai par sevi. Gaiss ir mikls un laiks smagi guļas uz delnām un plakstiem. Krēslainie rīti un vakari izvairās no liekas skriešanās, cilvēki tumsā ieraujas kapucēs un šallēs un mēģina pārkārtot savu pasaulīti jaunajām gaismas un tumsas attiecībām.

Novembris atnāk un paņem daļu telpas. Tas tukšumu iekrāso gaidīšanas un izjušanas drānās, kas skaņi ieplūst pilsētā. 11. novembris pie galda atved veļu dvēseles un stāsta, kāpēc 18. novembrim vispār ir kāda nozīme, tāpat kā 18. novembris pateicas 11. novembrim par valsts izglābšanu. Es nezinu, vai tā ir bijība pašiem pret sevi vai brīnums par to, ka viss ir tā iznācis, taču Latvijas dzimšanas dienas un Lāčplēša dienai nav vieglprātīgu gaviļu vaibstu, šis prieks ir drūmāks un apcerīgāks. Tām vairāk piestāv svecīte logā, nevis prieki un līksme — iespējams, pārlieku grūti tas viss ir nācis, lai paši spētu noticēt un lai nebūtu neērti pieskarties no kōlas lipīgiem taukainiem pirkstiem.

Cēsu Skolēnu rotas piemineklim šodien trešā dzimšana. Pirmo reizi to atklāja 1938. gadā, bet demontēja 1950. gadā; pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieminekli atjaunoja, taču 2007. gadā huligāni no pašu vidus to atkal nogāza. Šodien, lāpu ugunīm metot spīguļus uz apkārtējo māju sienām, tas no audekla gabala skavām iznira trešo reizi. Mēs to atkal esam uzslējuši vecajā vietā un noliekam novembrim rokās.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!