senā mūzika birkas: 90_gadi, dziesmas, mūzika

Bija aizlaikos tāds posms, kad cilvēki ar pirātismu nodarbojās sēžot pie radio un mēģinot ierakstīt sev interesējošu dziesmu. Vēl varēja iet uz tirgu vai aizņemties kasetes no biedriem. Lai gan dažiem no viņiem kolekcijas šķita tam laikam iespaidīgas, tomēr daži no pāris simtiem ierakstu, ko uz pāris dienām izdevās izdīkt, nav salīdzināmi ar mūsdienu turpat neizsmeļamajiem koplietotās mūzikas apjomiem, kas pieejami globālajos tīklos.

Te jāpiebilst, ka p2p tīklu lielākā nelaime nav labi pelnošu mākslinieku apzagšana (spriežot pēc piedāvāto audio failu daudzuma, tipiskam lietotājam vairāk interesē «Metallica» un kāds no Deividiem Blantiem nevis, teiksim, Yothu Yindi vai Apziņas parazīti). Nē, problēma ir citur - mūzikas vērtības devalvācijā. Tagad ikvienu dziesmu bez maksas vari iegūt savā datorā, un tādējādi izzūd īpašā sajūta, kādu no mīļajām dziesmām reizi piecos gados netīšām dzirdot pa radio vai kur citur publiski atskaņotu. Tādos brīžos sajūti, cik dziesma ir gaisīga, tai nav nekāda fiziska vai šķietama nesēja nedz uz plates, nedz datorā — tā atrodas tikai ēterā un izzūd līdz ar pēdējām skaņām. Un, ja tādā brīdī palaimējās būt mājās pie kasešu atskaņotāja, prieciņš visai dienai garantēts.

Apputējušajā kasešu plauktiņā atradu četras kasetes, kas varētu būt šādu prieciņu glabātājas. Divas no tām iegādātas kā tukšas, pārējās sākotnēji bijis ierakstīts kaut kas cits, taču no tā mūžības dvesma acīmredzot nav starojusi, tāpēc to liktenis tika izlemts vadoties pēc utilitāriem apsvērumiem.

Pašā plauktiņa apakšā «Whitesnake» 1989. ieraksts «Slip of the Tongue» elegantā 90. gadu tirgus pirātisma variantā — ietvarā ar rakstāmmašīnu apdrukāts papīriņš, kas tajos laikos itin pārliecinoši radīja industriālas ražošanas iespaidu, bet ieraksta nesējs — «Goldstar» kasete.

Mani pirmie legālie ieraksti bija Johny atbalsis I un II. Trešo, ceturto un tā tālāk sējumu nepirku, jo, lai gan tajās bija pa kādai jestrai patīkamai dziesma, šīs kompilācijas, kurās tika izplatīta aktuālā deju un populārā mūzika, par ko nopietnu tomēr neuzskatīju. Kasešu bukletā izdevējs — Arvīda Mūrnieka «Būsim pazīstami!», izmisīgi mēģinot iedibināt elementāru kultūras līmeni mūzikas tiražēšanā, vērsās pie pircējiem ar uzsaukumu:

Turpinām licencētas mūzikas kasešu izdošanu. Tās ir nedaudz dārgākas, ko mūzika ir pirkta.

Lūdzam Tavu palīdzību! Ja uzrādīsi precīzu informāciju — kas un kur (uzvārds, adrese) pavairo mūsu produktu nelegāli un to tirgo, tad, ziņām apstiprinoties, saņemsi honorāru 50 Ls.

Tas ir aptuveni 1995. gads. Uz vāciņa kā «licencētības» pierādījums greznojas arī hologramma, un tajos laikos tā šķita būtiska pievienotā vērtība.

Īsts grāvējs bija «The Offspring» 1998. gada darbs «Americana». Atradu arī «Garbage» tā paša gada «Version 2.0» - abi ar hologrammām virsū. Nu jā, un toreiz vēl nebija web 2.0, «Die Hard 4.0» un citu jocīgo skaitļoto nosaukumu, kuros nulle pielikta klāt vairāk skatam nevis tāpēc, ka gaidāma arī kāda 2.1 vai 3.9 beta versija — pašlaik šāds nosaukums jau izklausītos pēc pārstilīguma diagnozes. «Nirvanas» ierakstu gan man nebija — pirmo viņu disku iegādājos kādus desmit gadus pēc Kurta Kobeina nāves.

Starp citiem nostalģijas mirkļiem atradu arī «The Soundlovers» dziesmu «Surrender». Toreiz man nebija ne jausmas, kas tie tādi, taču 90. gadu primitīvajiem ritmiem ir spēks, un nu pēc «I used to be surrender, I used to be a lonely soul» ar mūsdienu sakaru līdzekļu palīdzību to varēju sazīmēt — sākotnēji gan šķita, ka tāds teksts varētu būt aptuveni pusei pēdējo desmit gadu populāro dziesmu.

Gribu/negribu ierakstīt atsauksmi!