pēkšņi rudenī birkas: dziesmas, gadalaiki, rudens

Vienubrīd bija nolaidies priekškars pār vasaras beigām, un mēs nedēļām ilgi bez domas bridām pa miklām pļavām un zaļi pelēcīgiem mežiem, kas, aizgājušajos mēnešos raženi svinējuši dzīvību, nu stāvēja izsīkušiem spēkiem un nolemtībā nolaistām rokām. Tās bija beigas — lai gan neviens beigas nav pasludinājis, tās jau tad bija beigas, kas iestājas zūdot dzīvespriekam.

Bet šorīt es pēkšņi pacēlu skatienu, un — kļava pie mana loga pavisam rudi dzeltena, bet pagalms — jau pilns ar lapām. Saule spīd košumu redzēt atradinātajās acīs, bet piemājas siliņā cilvēki atkal bariem nāk runāties un staigāties. Sētniece pret asfaltu mudīgi grabina lapu grābeklīti, bet vējš uzpūš dvašu kļavai — un lapas lido, lido atkal pār visu pagalmu, un sētniece, vienā stūrī pabeigusi, sāk atkal no jauna.

Skatos šajā rudens pasaulītē un zinu, jā, nu ir beigas, nu ir dots signāls un zīme, nu kļavas un bērzi nodedzinās manu pasauli pelnos — lai izgaist, izput viss līdz ar rēnā gaisa izelpu pirms ēnu pasaules.

Этой осенью платим за свет.
Пляшем на виражах,
повороты веками.
И никому нет конца,
даже тем, кто не снами.
Наша песня с тобой
в облаках.

И пока ничего,
ничего не случилось.
Я вчера еще помнил,
что жизнь мне приснилась.
Этой осенью стала она.

DDT — Осенняя