Es neatceros tavas tīrās drēbes,
Es baidos zināt, cik ir pulkstens,
Man starp kājām aug sēnes.
Man naktī pāri ielai pāriet brālis,
Pret rītu māsa viņu nošauj.
Acis piebirst ar sāli.
Lai ko es domāju, lai kur es braucu,
Man galvā Nirvānas mati,
Varbūt arī tu pati.
Netīrajā ūdens malā
Zari raksta, kā tie aug.
Es sauli ieelpoju...
Roberts Gobziņš — Nirvānas mati
Janks
2007. gada 7. augusts
Brilles piesalst pie sejas, stilīgajām meitenēm īsajās jaciņās nieres piesalst pie muguras, pa ceļam uz darbu redzēju, kā mašīnai kaut kas uzsprāgst motorā un braucamais, baltu garaiņu mutuļus elpodams, piebrauc ceļa malā. Lieli dūmi pirms brīža cēlās no autoostas, bet laikam ātri vien nodzēsa.
lasīt tālāk mīnus 28 »
nejaušs ieraksts:
paralēlā dzīve