386 DX birkas: dziesmas, mūzika

Vai Tu zini, kas ir kiberpanks? Protams, ka nezini. Tradicionāli tā tiek dēvēts zinātniskās fantastikas žanrs, kurā vēstīts par dzīvi augsto tehnoloģiju antiutopijā. Tomēr par zinātnisko fantastiku šoreiz nerunāsim: pastāstīšu par kādu reālu kiberpankroka grupu — 386 DX.

«386 DX» — tas ir kas vairāk par «Intel» mikroprocesoru (tādi tika lietoti sākot no 1986. gada). Šādu nosaukumu pieņēmis arī krievu mūziķis Aleksejs Šulgins, kurš veido dažādu populāru dziesmu kaverversijas, izmantojot aizvēsturisku i386 datoru, MIDI failu veidotāju un runas sintezētāju. Acu priekam tiek izmantota programma WIMP, ko var izmantot skaņas vizualizācijai – un uz priekšu! Šādi ekipējies, A. Šulgins ir devies koncertturnejās gan Eiropā, gan ASV.

Pirmo reizi ar šī mākslinieka daiļradi saskāros klausoties citu sava laika alternatīvo – grupas Гражданская Оборона tribute albumu, kur «386 DX» pārveidotais Все идет по плану man joprojām patīk labāk nekā oriģināls ar Jegora Ļetova aizkauto vokālu. Ir gan citi gabali, kuri «386 DX» versijā izklausās stipri jocīgi — vai tas būtu Smells Like Teen Spirit vai California Dreaming, bet tas tomēr ir gaumes jautājums. Ja kaverversijas uzdevums ir parādīt kādu kompozīciju no citas puses, tad «386 DX» ar savu uzdevumu galā tiek teicami.

Ambīcijas nav no mazajām — jau pirmajam dziesmu diskam dots nosaukums «Легенда русского рока». Lai gan «386 DX» ir nodēvēta par pasaules pirmo kiberpanka grupu, tas nenozīmē neko vairāk kā izaicinājumu sekotājiem, kā arī to, ka leģendāras ir izvēlētās kompozīcijas. Grupas lapā ir iespējams ne tikai noskatīties koncertus un noklausīties daudzas dziesmas, savukārt tie, kas iegādājas kompaktdiskus, tajos var atrast nepieciešamo programmatūru savu skaņdarbu veidošanai. Tiesa, askētiskās programmas nav grūti bez maksas iegūt internetā.

A. Šulgina veikums ir kā slieksnis starp cilvēka radītas un datora radītas mākslas pasaulēm. Viņa gadījumā cilvēks dzied datora balsī vai dators dzied cilvēka balsī, lai gan paša mākslinieka atrašanās uz skatuves ar kaklā uzkārtu klaviatūru kā ģitāru ir tikai dekoratīvos nolūkos. Bet nākamo soli mēs jau zinām. Tā ir generative music, kā to nodēvēja mūziķis un mūzikas teorētiķis Braiens Īno — to sistēma sacer vai nu pēc algoritma, vai mākslinieka pieskāriena, vai arī pēc nejaušības principa.