par sextūrismu birkas: sabiedriba

Latvju zeltenēm par godu pašlaik noris īpaša kampaņa, lai viņas celtu savu pašapziņu. Proti, kampaņas autori vēlas, lai sievas aizdomātos, «vai ir vērts iesaistīties vienas nakts sakaros izmaksātas kokteiļa glāzes dēļ». Taču neba nu par zaķiem te kāds aizdomājies – pēc izplūkšanās par kampaņas jēgu un būtību pāri paliek vien tādas kategorijas kā Latvijas iedomātais prestižs un vērtība, kā arī kontrole un vara.

Par ko domā kustība Re!Action, kas ir šīs kampaņas autori? Vārdiski – par sievietēm, taču pašas sievietes nez kāpēc neuzskata, ka tiek izmantotas un lieto alternatīvu pašapziņas stiprināšanas mehānismu: viņas paziņo, ka pašas izmanto, ka pašas izvēlas partnerus un pašas dabū to, ko grib un no rīta iet prom kā uzvarētājas. Varbūt tā ir, varbūt tikai kognitīvās disonanses sekas, nezinu. Taču jebkurā gaidījumā neesmu dzirdējis balsis, kas atzītos, ka cieš no iebraucēju radītajiem efektiem.

Tātad nonākam pie vecā labā Mišela Fuko tēzes par seksualitātes iegrožošanu kā varas izpausmes mehānismu. Fuko «Seksualitātes vēstures» pirmajā daļā norādīja, ka mūsdienu uzskats par seksualitātes iegrožošanu ir veidojis seksualitāti par centrālo mūsu identitāšu īpatnību, vienlaikus veicinot arī šāda diskursa izplatīšanos. Savukārt diskurss ir vara, kas mūs iegrožo ar valodas kā sociālo nozīmju sistēmas palīdzību. Tieši par to satraucas interneta publicisti, kas apbrīnojamā vienprātībā protestē par šo tēmu. (Piemēram, watt, markizs, trz un vēl daudzi citi.)

Tavu demokrātisku domāšanu: kampaņas autori vēlas, lai citi neatņemtu mūsu daiļavas, bet tauta to nenovērtē, viņi par ierobežojumiem personiskajai brīvībai uztraucas. Nu gan laiki pienākuši.