par žurnāliem. 9. daļa: dispersija birkas: jaunie_mediji, timekla_zurnali

Interneta žurnāli būtiski ietekmē ne tikai internetā publiski pieejamās informācijas apjomu, bet arī citas tās kvalitātes. Tas ir jautājums par informācijas koncentrētību, kas vienlaikus gan veicina efektīvāku komunikāciju, gan bremzē to.

Šīs tēzes izklāstam izvēlēsimies divus vienas saknes projektus -- moralpain.bad.lv un journal.bad.lv. Tas, ka pirmā adrese vairs nesatur nekādu informāciju, savukārt otrā ir transformējusies par klab.lv, ir likumsakarīgs interneta komunikācijas attīstības scenārijs.

Interneta lietotāju jaunākā paaudze varētu nezināt, kas bija Moralpain. Neieslīgstot projekta apzināti sakāpinātā provokatīvisma un pašpasludinātā slimuma kā Latvijas interneta publiskās sfēras un kontrkultūras agrīnās attīstības zīmes analīzē, var teikt, ka tas bija projekts, kurā vairāki autori vairāk vai mazāk regulāri publicēja vairāk vai mazāk vispārpieņemtās morālās un kultūras normas nievājošus tekstus, vietējā izloksnē dēvētus par «kreatīviem».

Ja nesagādā problēmas diakritisko zīmju vietā redzēt jautājuma zīmes vai klucīšus, turklāt to dēļ izdodas uztvert rakstītos teikumus, pa aizaugušajām takām var paklejot tīmekļa arhīvā. Viens teksts ir atrodams arī pie mums.

Taču ne jau par interneta kontrkultūru ir šis stāsts. Stāsts ir par to, kas notika pēc projekta slēgšanas, proti, kur noplūda autoru smadzenēs uzkrājušies jaunie stāsti. Daļa no autoriem vismaz kādu brīdi turpinājās (vai arī neturpinājās) journal.bad.lv -- joprst, kails, hope.less un citi, taču jauni «kreatīvi» publiski neparādījās.

Tiesa, «Moralpain» aktīvisti vairāk vai mazāk aktīvi bija rakstījuši ierakstus «Sviesta cibā» arī pirms «Moralpain» slēgšanas, un watt par viņu kāri uz cibu iečīkstējās jau pāra mēnešus pēc journal.bad.lv dzimšanas, taču tam nav tik būtiskas nozīmes. Nozīme ir tam, ka šo un citu personāžu interneta žurnāli nepārvērtās par «Moralpain» decentralizētu turpinājumu. Autori no sava stila nebēga, taču neko līdzvērtīgu vairs neradīja -- lai gan tehniski to varēja gan viņi, gan visi pārējie, kam ir par daudz laika.

Un šodien, pusotru gadu pēc «Moralpain» likvidēšanas, interneta žurnālu skaits ir audzis, bet vai ir augusi to kvalitāte? Ar kvalitāti šeit mēs saprotam nevis teksta ievirzi «Moralpain» vai kādā citā provokatīvā stilā, bet gan domas skaidrību (vismaz esamību), apmaiņu ar idejām, uzskatiem viedokļiem -- komunicēšanos, kam internets sniegtu tik daudz priekšrocību, ja vien kādam tas būtu vajadzīgs.

Taču tā nenotiek. Tas, ko pirms žurnalēšanās ēras cilvēki publicēja internetā, ir krietni citādāks, nekā tas, ko liela daļa (piedošanu, statistikas nav un nebūs) lietotāju publicē savās pilnīgi privātajās un «kas tev par daļu, ko un kā rakstu» lapās pašlaik. Mainās ne tikai ieraksta veikšanas motivācija (no radošas izpausmes uz vēlmi papļāpāt), bet arī vēstījums kļūst izkliedētāks. Simtiem ierakstu, kas ik dienas tiek publicēti, tāpat laiku pa laikam atklāj pa kādai pērlei, tomēr tās slīkst grūti klasificējamu un publiskai (t. sk. vēlākai) lietošanai nederīgu izteikumu lausku kaudzē (neaizmirsīsim, ka interneta žurnāli ir pub-li-ski). Lai nebūtu aizdomu par ņirgāšanos, piemēru nebūs, taču vari paspaidīt uz labu laimi, un redzēsi, ko ļaudis raksta.

Ko no tā varam secināt? Kaut vai to, ka interneta žurnāli pašreizējā formā (stadijā?) neveicina domu un viedokļu apmaiņu -- šie ieraksti ir egocentriskas pļāpas. Šādi pierakstītu domu ideju būtu iespējams ietvert vienā atsevišķā pastāstā ar noteiktu publicēšanas mērķi un domu, kas izriet tieši no teksta, nevis ieraksta izsauktās komentēšanas un runāšanās. Tas nenotiek, jo, pirmkārt, sajūtu un ikdienas pieredzes pierakstu žurnāliem (pieeja, kas ir tuva lielai daļai aktīvo lietotāju) ir citas funkcijas un, otrkārt, iespēja diskutēt nenozīmē, ka ļaudis būs gatavi koncentrēt savu laiku, lai strādātu pie noteikta viedokļa un ar to ietu tautās. Argumentācijas vietā ir autonomas izplūdušas domas un īsi ieraksti (toties daudz), kas ļauj vieglāk uztvert katru sīko, rindkopu garo drumslu (nav slinkums lasīt), bet ne kopējo domu (kuras varbūt nemaz nav).