nedaudz empātijas birkas: cilvēki, vara

Vakar daudzu masu saziņas līdzekļu dienaskārtībā tika iekļauta ziņa par mātes prasību pret Rīgas dzemdību namu par divu miljonu latu piedziņu, jo prasītāja Natālija Grasmane uzskata, ka mediķu vainas dēļ viņas dēls pasaulē nācis kropls.

Klausījos, skatījos un lasīju ziņas, un domāju par to, kā tas ir — raudzīties uz savu dēlu un sūdzēt tiesā kādu par to, ka viņš ir tāds.

Maternitātes jautājumā mēs neesam feminisma atbalstītāji un neuzskatām, ka sieviete, piedzemdējusi bērnu, drīkstētu pret to izturēties kaut kā necilvēciski tikai tāpēc, ka, redz, mātes loma ir tikai maitu vīriešu patriarhālās pasaules konstrukcija un ka tā elle, kas saistāma ar bērna iznēsāšanu un uzaudzināšanu, nekādā veidā nav saistāma ar kāda dzimuma pārstāvju funkcijām. Vismaz no mums, puišiem, neviens pašlaik neizskatās pēc mātes kandidāta kaut vai bioloģisku ierobežojumu dēļ, tad būs vien šī loma jāatvēl sievietēm.

Bet neesmu galējā patriarhālisma piekritējs un atzīstu, ka ir apstākļi, kad no mātes nekāda māte nevar sanākt un ka sieviete nav tikai māte un var izvēlēties arī citas nodarbes — galu galā, viņai patiešām drīkst nepatikt sabiedriskās apziņas uzskats, ka būt mātei ir lielākā laime, kāda vien iespējama. Šis uzskats ir veidojies kā sabiedrības pašsaglabāšanās dzinulis, un nav tieši saistāms ar vīriešu hegemoniju, bet gan vienkārši ka atgādinājumu, ka galējs liberālisms un savas grupas noraidīšana cilvēkam kā sociālai būtnei ir destruktīva.

Bet nu pie lietas. Manā dzīvē ir bijuši pāris tādi gadījumi, kad veikalā nopērku dārgu lietu, atnesu mājās, un izrādās, ka dārgā un kārotā manta nepilda savas funkcijas — tai ir defekti. Tā kā esmu lasījis Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, parasti eju uz veikalu sūdzēties, taču parasti mani atšuj, jo defektu izpausmes elektronikai bieži vien nav parādāmas pēc pirmā pieprasījuma un, kad veikals veic savu tā saucamo «ekspertīzi», nekas no sūdzībām, kā izrādās, nav pamatots. (Jā, jā, tā ir «Elkor tehnika».) Kas man atliek? Vai nu doties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru (no tā viņi no tiesas baidās), vai arī uz mājām, kas, ņemot vērā manu sūdzību specifiku un to, ka «neatkarīgās» ekspertīzes var gadīties apmaksāt no savas kabatas, mēdz šķist pareizākais ceļš. Un, kad atnāku mājās, paskatos uz kāroto un dārgo lietu, man ir jāmēģina ar šiem mistiskajiem defektiem sadzīvot, vai arī nobēdzināt mantu prom no acīm, lai nav jāatceras negatīvās emocijas.

Un tad iedomājos, ka šai mātei varētu būt līdzīgi, ja viņa neuzvarēs prāvā. Viņa būs izmēģinājusi ceļus, lai varētu dabūt kompensāciju par «brāķi», es atvainojos par cinismu, un, ja kompensācijas nebūs, ko viņa domās par dēlu? Tikai to, ka viņš ir dzīves nelaime, neizdevies produkts, kuru rūpnīca neņem pretim, jo «neatkarīgās» ekspertīzēs spēj pierādīt savu nevainību. Un tur ir kaut kas traģisks, pat ja šo jautājumu aplūkojam tikai tādā — patērniecības gaismā.

Neesot lietas kursā, tiesu spriest mēs, protams, nevaram. Mēs varam vien iedomāties sevi viņas vietā un bez šeit jau minētā atcerēties, cik pamācošs šis stāsts ir arī citiem, kam dažādas institūcijas nodarījušas pāri — ejiet un cīnīties par taisnību. Kā ziņo LETA, ja N. Grasmanes prasība tiks apstiprināta, Bankrotēs Rīgas Dzemdību nams, jo tā gada budžets ir nedaudz lielāks par miljonu latu.