alkohola stratēģija — iekļaušana birkas: argumenti, psiholoģija

Aktīvu alkohola lietotāju prasība dzert kopā būtībā ir agresīvs mēģinājums piešķirt savai vājībai sabiedriski kulturālas nepieciešamības statusu. Šāda agresivitāte ir nepieciešama, jo tas ir efektīvākais veids, kā pievērst savai reliģijai citus (neaizmirsīsim, ka senos laikos tieši tā reliģiozie strādāja ar neticīgajiem, tiem gaismu rādītu). Šeit minētā alkohola metakomunikācija gan ir tikai piemērs, jo pārsteidzoši daudz citu iekļaušanas diskursu izmanto līdzīgu tehniku.

Dzērēju klasiskie jautājumi no sērijas «Tu mani necieni?!» pamatā nav saistāmi ar attieksmes paušanu, bet gan ar attieksmes jēdziena lietošanu, noslēpjot vājības fizioloģiski psiholoģisko raksturu un pievienojot sociālu dimensiju. Tikpat labi šis jautājums varēja skanēt «Tev šķiet, ka esmu neglīts?» «Tev nepatīk mans mētelis?» «Kā tu uzdrošinies kaut ko sacīt pat manu frizūru!»

Vēlme iesaistīt bariņā jaunas asinis sakņojas apstāklī, ka bariņa vecajo biedru vidū alkohola dzeršanai ir konstruēta saite ar kādām personīgām īpašībām. Piemēram, spēja daudz dzert liecina par izturīgumu, un šo māku, regulāri rīkojot sacensības, bars attīsta, kā arī mēģina apšaubīt līderu statusu un pārspēt tos. Bara iekšienē neeksistē doma, ka šāda spēja varētu nebūt vērtīga un ka tai varētu nebūt lietojuma, jo lietojums un vērtība regulāri tiek aktualizēta.

Šādi atklājas, ka alkohola dzērēju atkarība patiesībā ir viņu spēks, un viņu interesēs ir šo spēku demonstrēt pēc iespējas plašākam pulkam – tāpēc arī regulārā nepieciešamība pēc jauniem bara dalībniekiem. Ārpus bara jauniņais var būt biznesa pasaules kardināls, akadēmiskās sfēras zvaigzne, autorallija čempions, taču šis viņa personīgais un intelektuālais pārākums pēkšņi vairs nav lietojams, un viņam nākas pakļauties adiktu vērtību skalai.