oktobris birkas: gadalaiki, rudens

Pagalmu, kas saules dienās no mana loga pavērās vientuļas dzīvības pilns, uz rudeni sāk apdzīvot automašīnas, kas rātni iekārtojas starp aizlaikos uzzīmētajām baltajām līnijām un apbirst ar lapām. Sētnieks ir slinks un šos vasaras pīšļus savāc tikai pa retam, nekā pārcentīgie publisko celiņu un ietvju uzraugi, kas ik rītus un vakarus kā vējš uzmana mirušo lapu viļņus.

Tik daudz lapu ir nost, taču bērzs mana loga priekšā tikai tagad ieguvis izmisīgi košo tonējumu, ko, spītējot Novembra tuvumam, ir ka brīdim pažvadzina un kaisa uz automašīnām un asfalta.

Dienas ir blāvas un pustukšas. Krēsla, kas rītos ap astoņiem sāk izklīst, drīz vien atkal kļūst biezāka, lai izbeigtos melnā naktī jau ap septiņiem vakarā. Šis ir tumšais laiks, kad jāsāk pierast, lai gan vienlaikus vēl neticam, ka tas no tiesas šādi atkal notiek un ka atvasaras vairs nebūs. Ar atkārtotu atvasaru kārdina košuma pilnās Vērmaņdārza vēja brāzmas, taču oktobra beigās tās var atnest vien cīruļputeni.

Pa naktīm līst, taču dienas mostas, it kā nekas nebūtu noticis, un turpina nolemti soļot pa veļu iestaigātām takām. Tas ir rudens.