par liekuļošanu birkas: argumenti, mūzika

Dziedātāja Pink, kas 1. novembrī in da Arena Riga sniegšot koncertu, ar mūsdienu mitoloģijas palīdzību izkropļo priekšstatu par populārās kultūras liekulību.

Dziedātājas attēls uz reklāmas plakātiem, kuros dominē viņas fizisko dotumu izcelšana, parāda, ka Pink vienkārši ir viena no mūsdienu aktuālajām dziedātājam – un tikai. Seksualitāte, aktivitāte, blondums, kosmētika – nekas no tā viņu nepadara par kaut ko atšķirīgu, nebijušu, ar papildus vērtību. Savukārt viņas tirgvedības un pārdošanas veicināšanas speciālisti mēģina iegalvot ko citu.

«Skandalozā dziedātāja Pink koncertu sniegs Rīgā», vēsta masu saziņas līdzekļiem nosūtītā informācija, kas nekritiski tiek pārpublicēta. Nē, ir vēl labāk:

Viņa ir ļoti jauka, skaista, un viņai ir lieliska balss. Viņa ir savādāka par citām dziedātājām un meitenēm. Viņa ir gan pops, gan roks.

Vai ne. Kad «Stupid Girls» klipā jārāda, ka «citas meitenes» pārlieku aizraujas ar fiziskā skaistuma paušanu, solārijā nokrāsojoties pēc ķēma, sporta zālē dīžājoties ar lielām krūtīm un visur citur lienot pie slavenībām seksuālos nolūkos, tad Pink, redz, ir «citādāka», Taču, kad apjauš, ka sekss ir «Eiropean Hit Radio» dziesmu un klipu galvenā iezīme un tirgvedības elements, sevis pārdošanai tas ir gana labs arī pašai Pink.

Pretošanās joprojām ir modē, tāpēc dziedātājas biogrāfi norāda uz viņas «citādumu», dumpinieciskumu, kas tiek konstruēts arī viņas daiļradē, noliedzošā attieksmē pret tiem, ko viņa pate būtībā kopē.

LA told me, «You’ll be a pop star,
All you have to change is everything you are.»
Tired of being compared to damn Britney Spears
She's so pretty, that just ain’t me.

Tā viņa dziedāja dziesmiņā «Don’t Let Me Get Me». Kur nu vēl «citādāk», kad nosacītie darbi nesaskan ar nosacītajiem vārdiem.

Īstie dumpinieki ir klasiskie panki, taču kurš gan mūsdienās var paciest panku mūziku un nepieradināto, bezkompromisa būtību? Rolāns Bārts savā grāmatā «Mythologies» rakstīja par mūsdienu mītiem, t.i., stāstiem, kuru uzdevums ir radīt iespaidu, ka nozīmes ir «dabiskas», nevis kultūras definētas, tādējādi tiek komunicēts varas realizētāju sociālais un politiskais vēstījums par pasauli. Mīta būtība ir padarīt mūsu prātos kādu vēstījumu par patiesu, par vienīgo starp citiem iespējamiem konkurējušiem vēstījumiem.

Šis gan ir slikts Bārta idejas piemērs, jo vēstījums, par spīti pretenzijām nepārstāv vēlamo realitāti ar skaidru vēstījumu un popmūzikas tirgvedēju liekulība pamanāma tieši nesakritībās, tomēr uzrakstītais atklāj, kāpēc mums būtu jātic, ka Pink ir «skandaloza» un «citāda». Mēs taču labāk izvēlamies sev saprotamu un uztveramu mākslinieku, kam vienkārši ir piedēvēta vērtība, ko var labi pārdot, nekā patiešām izrādām reālu pretošanos, pašiem patīk tikai tik tālu, kamēr nav reāli jāpretojas. Tādā veidā mīts izkropļo realitāti un kalpo saviem saimniekiem, taču mēs to neredzam.