kāda skandāla anatomija birkas: cirkus, iekšpolītika

Reiz dzīvoja Lato Lapsa, kas bija apveltīts ar spēju atrast diskusijas raisošus tematus un, kad diskusijas bija izraisījušās, viņš varēja stāvēt malā un smīnēt, vai arī, ja bija ierunājies tirgvedības gēns, saskaitīt savas intuīcijas un darba augļus – šāda skanējuma žurnālistikas augļus var pārdot par labu cenu, pašam neko daudz neaplejoties ar darvu.

Lato Lapsa pētīja Latvijas miljonārus, secinot, ka to ik gadus kļūst aizvien vairāk, pēcāk pētīja Lembergu un laiku pa laikam pasmīnēja arī par citiem sabiedriski aktuāliem jautājumiem.

Kādu dienu Lato Lapsa sadomāja kļūt par producentu un izdot skaņu albumu. Albums nebija parasts, tas nebija mākslas darbs šī vārda klasiskajā nozīmē (lai arī cik dabiskas nebūtu mākslinieka ciešanas, etimoloģija teic, ka mākslas darbs allaž ir mākslīgs), iespējams, tāpēc šis solis izsauca plašu publikas reakciju. Pats albuma izdevējs un producents vakara sarunās pie Jāņa Dombura un citām publiskās dzīves sastāvdaļām norādīja, ka šis vienkārši ir tāds virtuves (nemāsterētais) materiāls vien esot un ka «nekā konceptuāli jauna tur nav». Taču albuma solisti, piemēram, skatuves dīva Ilze Jaunalksne domāja citādāk, jo albums bija ierakstīts bez viņas ziņas un to dziesmu «Ilzīte Milzīte nemācēja uztīt kāsīti», viņa būšot gribējusi citādāk aranžētu. Lato Lapsa šādos iebildumos neklausījās un, sekojot Higinsonu piemēram, izdeva jauno albumu internetā. (Albuma dziesmas gan drīz no servera tika aizvāktas, taču bija ļaudis, kas to jau paredzēja un piedāvāja nelegālas kopijas).

Izcēlās tracis. Kā tad tā? Pāris nedēļas žurnālisti, masu komunikācijas eksperti un ne-eksperti, tiesībsargi un izziņas dienestu pārstāvji, drošības pārraugi un tīklveida struktūru uzmanītāji katrs savā valodā runāja – vairāk par albuma ierakstīšanu, nevis par saturu. Līdzīgi notika arī viņvakar vakariņās pie Jāņa Dombura – vien skatītājiem bija interesanti uzzināt, ka viņi kārtējo reizi neko nezina par valstī iespējamo un neiespējamo, ko nesaprot pat vakariņu dalībnieki, dīva Ilze Jaunalksne kā lellīte sēdēja stūrī un caur pieri skatījās uz producentu Lato Lapsu, bet visi pārējie dejoja albuma skaņās, kuras neskaidro apstākļu dēļ netika atskaņotas cilvēka dzirdei uztveramās frekvencēs.

Otrā rītā pēc vakariņām daudziem bija slikti, tāpēc viņi jo vairāk nolādēja visu šo pasākumu, kura dēļ tik daudz vakariņu ar smagām sekām bijis un naidā iedegās vēl vairāk. Šķita, ka gala tam nebūs, taču beigās apnika kā albuma dziedātājiem, tā izdevējiem un arī klausītājiem. Jaunus singlus no šī albuma vairs neizdeva un pamazām viss pieklusa.