ritms dzen birkas: gadalaiki, rudens

Pienākuma ešelona ritms dun aiz muguras, pastāvošās kārtības lokomatīve priekšā velk aizvien tālāk, aizvien ātrāk, un «ripu ripām rit aiz rata rats, aiz rata rats».

Septembra lietainajās saules dienās skatos uz šīm nosauļotajām miesām, kosmētikas acīm, drānām, kas neļauj aizmirst vasaru pilsētā un vienlaikus arī lielo nogurumu, kas šajos augumos, šajās acīs jau ieslēpies.

Jā, nebūs vairs gulēšanas līdz desmitiem, kad burziņi notikuši līdz trijiem naktī — jāceļas, jābrauc mācīties, studēt, strādāt. Ritms dzen, ritms liek apgūt prasmes un zinības, kam citos apstākļos nepietiktu laika un spēka. Ritms liek darīt darbus, kas citos apstākļos nekad netiktu izdarīti, jo šķistu, ka nav laika. Mūsdienu dzīves ritms liek darīt ātrāk un vairāk par to pašu cenu, un man šķiet, ka šie ķermeņi, kas nevienā gadalaikā nespēj nosargāt aristokrātisko bālumu, septembra sākumā to apzinās īpaši asi.

Klau, bet varētu taču šodien neaiziet, ne? Varētu neizdarīt, varētu atlikt. Bet nē, ir kāds, kam to vajag šodien, kāds, kas negrib, nespēj gaidīt un kam dažkārt ir pat juridiskas tiesības šos ķermeņus dzīt darbos, sublimācijā un prom no tīkamās narcisisma un bohēmas laiskmes.

Un tikai vakaros, ja nogurums neliek aizmigt, tiklīdz iekarots trolejbusa sēdeklis, var domāt vasaru pilsētā un, lai arī vairs ne tik dzīvā un bezrūpīgā, bet tomēr burziņā aizmirst, ka draugu telefoni klusē, bet septembris jau pusē.