Lai steidzīgajā laikmetā nebūtu jātērē laiks paužamās standarta domas atkārtošanai atkal un atkal, mobilie tālruņi piedāvā gatavus iespējamos sūtāmos tekstus. Iespējams, tie noder arī apstākļos, kad gribas kādam kaut ko aizsūtīt, bet nav, ko teikt.
Ņemsim par piemēru «Nokijas» sagataves. «Kavēju. Būšu plkst. [..]», «Esmu sapulcē. Piezvani man plkst. [..]», «Lūdzu, piezvani», «Paldies» - tādi maziņi komunikācijas pastiprinātāji. Iedomājies, Tu vasaras vakarā sēdi uz palodzes un laiski vēro pagalmā notiekošo, tad izņem no kabatas tālruni un savai priekšniecei tāpat vien aizsūti ziņu, ka esi sapulcē. Kaut kā taču jāimitē vētraina darbība uzņēmuma un tautas labad.
Citāds gadījums ir sagatave «Mīlu Tevi arī». Būtībā šis iepriekš definētais teikums parāda vietu, ko tehnoloģijas tiecas ieņemt mūsu dzīvē (korektāk gan būtu teikt – vietu, kuru mēs tām ierādām). «Es tevi mīlu» ir standarta frāze, kuras standartizētību pirmie ir atzinuši tehnoloģiju izstrādātāji, un par kuras ikdienišķumu mums pašlaik visvairāk stāsta tehnoloģijas.
Līdz šim, lai arī cik ļoti mīlestības tēma populārajā kultūrā bija noplicināta (piemērs ir kaut vai dziesmu teksti par to, cik ļoti mīlu tevi un bez tevis dzīvot nevaru un ka mīlestība ir skaistākais uz pasaules, lai gan tā kuce mani atkal piekāsa, bļa), tās paušana joprojām palika cilvēku kontrolē. Tagad mīlestība ir iepriekš definēts, dotais lielums tehnoloģijās, un jo zīmīgāku šo soli padara tas, ka tehnoloģijām pēc definīcijas nevar būt pat tik izkropļota priekšstata par mīlestību, kāds ir vidusmēra romantisko filmu cienītājam starp cilvēkiem.
Savukārt no diskursa prakses viedokļa interesants ir «Nokijas» viedoklis, ka ir paredzēts atbildēt uz mīlestības verbālu izrādīšanu, taču vārdiņš «arī» traucē šo sagatavi uztvert kā aicinājumu uz paša iniciatīvu. Bet, protams, kamdēļ lai roboti iedomātos, ka viņiem jāatzīstas mīlestībā – viņi, ar A.I. elementiem apveltītas būtnes, var tikai reaģēt un mācīties no tā, kā ar tiem runā cilvēki vai citas mašīnas.
nııtŕø
2006. gada 15. augusts
Brilles piesalst pie sejas, stilīgajām meitenēm īsajās jaciņās nieres piesalst pie muguras, pa ceļam uz darbu redzēju, kā mašīnai kaut kas uzsprāgst motorā un braucamais, baltu garaiņu mutuļus elpodams, piebrauc ceļa malā. Lieli dūmi pirms brīža cēlās no autoostas, bet laikam ātri vien nodzēsa.
lasīt tālāk mīnus 28 »
nejaušs ieraksts:
par žurnāliem. 15. daļa: smilšu kaste