ķīniešu karjera birkas: sabiedriba

Ievērojot gan acīm redzamus, gan svešai acij netveramus subordinācijas principus, pa durvīm ienāca galvenais ķīnietis, tērpies tumšā uzvalkā, un viņa sekretārs, jaunais ķīnietis, bēšā uzvalciņā ar mazliet sakumpušu muguriņu.

Kamēr lielais ķīnietis klausās, ko mēs viņiem sakām, mazais centīgi visu pieraksta kalendāra veida blociņā, pa retam savā mēlē asistējot savam saimniekam. Es skatos uz viņiem un nevaru novērst acis – tik saskanīga saspēle, tik atstrādātas publiskas attiecības un tik pašsaprotamas robežas.

Tā skatoties neviļus izvērtēju savu līdzšinējo dzīvi. Es arī gribu gūt tāds ķīnietis, kas desmit gadus bez ierunām skraida pakaļ bosam, atver viņam durvis, pasniedz žaketi un uzcītīgi pieraksta dzirdēto turpmākai lietošanai. Es arī gribu šo stabilitāti un apziņu, ka būs prāvs laiciņš jānolauž zemākajos varas līmeņos, lai iemācītos, kas ir padotība un paklausība. Pēc tam var kāpt uz augšu zinot, ka nākamie zemie padotie arī labi sapratīs savu vietu un to, ka ar lēkāšanu un ambīcijām var sasniegt krietni mazāk nekā ar apzinīgu kalpošanu. Es arī gribu ar ielīkušu muguru staigāt pakaļ saimniekam, vienēr piekrist viņam un zināt, ka vienu dienu kāds tāpat bez ierunām piekritīs man.

Taču jaunības pusmūžā saprotu, ka man nekā no tā visa nebūs. Šeit viss ir citādi. Vilcieni, kas nepietur stacijās pēc grafikiem, varas struktūras, kuru autoritāti neapšaubīt nozīmē ļaut ņirgāties par sevi un iznīcināt izredzes uz dinamisku attīstību. Ķīnietis zina – ja būs centīgs un paklausīgs, būs arī stabila nākotne un izredzes. Savukārt es zinu – ja būšu centīgs un nepakļaušos, būs vismaz kāda attīstība. Tā ir starpība, ko var ieraudzīt, salīdzinot karjeru dažādās kultūrās (bet nevispārinot).