izejas biļete birkas: sabiedriba, simulakri

Labākā izrāde ir tā, kam auditorija notic. Kam vajadzīgas teātra viesizrādes pie mums Aizkrāciešos, ja mēs uz to ejam pirmām kārtām kā uz izklaides un kultūras pasākumu, uz fikciju, kas tāpat nevienu nepārliecina?

Vajadzīgi šie inscenējumi ir tieši tamdēļ, ka tauta vēlas atslēgties no pārlieku īstās realitātes un iedomāties, ka viss ir pavisam citādāk. Dzīves, kurās kaut kas notiek, bet notikušo var aizmirst kā sapni pēc acu aizvēršanas. Laba fikcija ir kā legāli amfetamīni, kas ar citām dzīvēm krāšņo dzīvi šķietami vienīgo reālo. Jo reālāk šī nerealitāte attēlota, jo efekts labāks.

Tādējādi izlikšanās un izdomājumi pilda savu realitātes atmiekšķēšanas funkciju, taču realitātes konsolidēšanas funkcijas mums vai nu nevajag, vai arī popkultūra tādu nespēj nodrošināt. Par to iedomājos, šodien pie kinoteātra «Rīga» saticis vecīti ar gruzīnu akcentu. Viņš teicās tikko izlaists no cietuma, kur trīs gadus nosēdējis par autoavārijas izraisīšanu – savukārt avāriju izraisījis sliktās redzes dēļ, jo viena acis viņam neīsta. Vecītis prasīja, kas par filmu, ko kinoteātrī tagad rāda un cik biļete maksājot, droši vien 20 santīmus. Redz, no cietuma tikko iznācis, vecītis vēlreiz uzsvēra, taču uz mājām aizbraukt nav naudas, un nav naudas arī ko uz kino aiziet, un vilciens uz mājām tikai vakarā.

Vai gan kādu interesē, ka brīvībā iznākušajiem cietumniekiem valsts iedod naudiņu ceļam un ēšanai un šis lūgums ir nepamatots? Nē, jo šī ir izrāde bez skatīšanās maksas, un jāmaksā vien, lai beigtos cēliens. Un tie 20 santīmi nabaga aktiera viltīgajā saujā nemaz nešķita tik daudz.