par žurnāliem. 7. daļa: alter ego birkas: jaunie_mediji, simulakri, timekla_zurnali

Pašveidojamās realitātes galējās izpausmes ir viena no tīmekļa kultūras izpausmēm. Šo realitāšu galējās izpausmes – nevis vienkārša iztaisīšanās par labāku vai vismaz citādi esam, bet gan svešas identitātes pārņemšanas mēģinājumi – varētu būt lieliska izpaušanās iespēja tīkla māksliniekiem, taču pagaidām šādas izpausmes ir nīkulīgas.

Sveša, bet sabiedrībā zināma vārda izvēlēšanās par savu skatuves pseidonīmu var būt par nopietns pasākums ar mēģinājumu nekādā veidā nedot zināt, ka Einara Repšes lietotāja kontu patiesībā nepieskata viņš, bet gan ar viņu nesaistīta persona. Ja šie centieni ir produktīvi, internets sevi var parādīt kā mērķtiecīgas anarhijas perēkli, kurā tikai reālās pasaules kārtības sargu iejaukšanās ļauj noskaidrot patieso šīs IP adreses turētāju. Vienlaikus tā ir laba izrāde interneta lietātājiem, politiskās cīņas elements, cieņas, apbrīnas, vilšanās, nicinājuma vai arī kādas šizofrēnijas formas izpausme. Taču vien tanī gadījumā, ja šim uzdevumam pievēršas nopietni.

Latviešu tīmeklī (latnē), konkrēti Sviesta cibā, šādu pašnosaukšanās kustību pārstāv pliners, streips, domburs, ždanoka un citi mazgadīgie. Šie lietotāju konti ir vien interneta vispārējā raksturojuma -- paviršības un uzdevumneorientācijas -- izpausmes. Nu, nosaucu sevi par Steipu un padaru homoseksualitāti par viņa dzīves jēgu (ko pats Streips citiem publiski neuztiepj; nu, nosaucu sevi par Domburu, bet neko sakarīgu uzrakstīt nespēju, utt.).

Ja daudzi citi žurnāli arī piedāvā mazvērtīgus tekstus, ko mierīgi var izdzēst pēc dažu komentāru sagaidīšanas -- kāpēc lai te būtu citādi? Jā, var un drīkst taču arī šā. Prasību līmenis, lai kaut ko darītu vai atstātu nedarītu, taču neeksistē.