populisms birkas: iekšpolītika, valoda, žurnālistika

Viens no mūsdienu politikas diskursa raksturīgajiem vārdiem ir «populisms». Tāpat kā citi pašpietiekami jēdzieni, arī šis gandrīz dzīvo savu dzīvi un, par spīti tam, ka netiek skaidrots vai arī skaidrojumi ir pārlieku neskaidro, ir iemantojis aprioru negatīvu noskaņu. Tādējādi «populisms» ir kļuvis par varenu ieroci pretinieku pusēs, jo emocijas var izmantot par džedaja zobinu.

Vienkārši runājot, populisms nozīmē teikt to, ko tauta vai auditorija vēlas dzirdēt, īpaši nedomājot, vai tā saprot teiktā patieso jēgu un izraisīto ietekmi. Šāda darbība mēdz būt bezatbildīga, taču situācijā, kad politiķiem ir jāatskaitās vēlētājam par padarīto un darāmo, populisms ir vienkāršākais ceļš uz popularitāti. Sarežģītāk ir skaidrot nepopulārus lēmumus, un masu saziņas līdzekļu varas apstākļos, kad svarīgāk ir labi izklausīties un izskatīties, gandrīz visa politika kļūst populistiska. To labi var novērot arī pirms vēlēšanām, kad parlamentā un valdībā netiek pieņemti nopietni lēmumi, aizbildinoties, ka tauta nesapratīs un atriebsies pie urnām. Šādu praksi piekopj ne tikai par populistiskām sauktās partijas, tā dara gandrīz visi. To nosaka masu saziņas līdzekļu laikmeta loģika.

Tanī pašā laikā publiskās komunikācijas populismu per se mēs paši neesam gatavi pieņemt un par populistiem deleģējam tikai atsevišķus politiskos spēkus, lielākoties oponentus. Jura Bojāra priekšvēlēšanu solījums nodrošināt bezmaksas augstāko izglītību ir populistisks, jo apšaubāma ir valsts spēja īstermiņā izglītības finansējuma jautājumu atrisināt. «Jaunā laika» lēmums atstāt valdību tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk koalīcijas partneri, arī ir populistisks, jo neveiksmēs tiek vainoti koruptīvie bijušie kolēģi un netiek analizētas problēmas un sekas. Nacionāli noskaņotās partijas pēc definīcijas ir populistiskas, jo racionālu argumentu vietā izmanto vēlētāju emocijas un identificē naidnieku, pamatojoties uz tā nacionālo un valstisko piederību, nevis izvērtējot katras grupas reālo darbību.

Galu galā, arī nacionālā prese pašlaik ir spilgts populisma piemērs. «Vai demokrātiskā un neatkarīgā Latvijas valsts nespēj vai negrib nodrošināt daļai savu pilsoņu Satversmē garantētās tiesības?» jautā šodienas «Diena», norādot, ka Rīgas dome, neatklājot motivāciju, aizliedz seksuālo minoritāšu gājienu (citu gājienu aizliegumi citos laikos šo laikrakstu neinteresē). «Rīgas domei jāizšķiras starp drošību un sorosiešu šantāžu,» vakar rakstīja «Neatkarīgā Rīta Avīze», tieši norādot uz savu «štata naidnieku» klātbūtni neskaidrajā jautājumā.

Tā kā populisms ir «slikti», neviens personīgi šajā grēkā neatzīsies. Tāpēc populisms vairāk ir kļuvis par abstraktu bubuli, ar ko ķengāt pretiniekus, taču iedziļināšanās tā jēgā nenotiek. Vēl vairāk, pēdējās nedēļās Latvijas laikrakstos ir bijis pa publikācijai, kur vērojama mētāšanās ar populisma jēdzienu, par populistiem saucot visus, kas ir slikti, kam mēs, inteliģenti, nepiekrītam un kas nepiekrīt mums. Spilgts gadījums bija 12. jūlija «Neatkarīgā», kuras pirmajā lappusē varējām lasīt, ka Repšes populisma dēļ valsts iz zaudējusi četrus miljonus (runa ir par austrumu robežu, kuras būvēšanu Repše savas valdīšanas laikā 2003. gadā lika pārtraukt). Populismu šajā rakstā vienīgais piesauca Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Viktors Elksnis, savukārt laikraksts šo skanīgo frāzi bez minstināšanās pārcēla uz pirmo lappusi. 7. jūlija numurā «Kultūras Diena» publicēja Semjuela Eibramsa un Naiela Fergusona rakstu «Globalizācija satrauc masas» par populisma politikas aktualitāti visā pasaulē, tā arī nepaskaidrojot, kāda ir autoru dotā populisma definīcija un kāds ir labāks ceļš, kā runāt ar vēlētāju, kam masu saziņas līdzekļu demokrātija ir laupījusi mazāko uzticību politikai un interesi par to.

Tādējādi redzam, ka ar neskaidro un abstrakto populismu mūs baida tie, kas to ir radījuši, tādējādi paši īpaši pasvītrojot savu populistisko būtību.