sajūtu replikācija birkas: gadalaiki, vasara

Siltajos vakaros atkal var just Vecrīgu. Pavei, kā nu viņi visi atkal tiecas šurp, darba stundās noskrējušies. Pavei, kā meklē kādu prieka, aizmiršanās un noderīguma gabaliņu arī sev, papildus tiem, kas visu dienu piespiedu kārtā doti citiem.

Zilās velorikšās mēli izkāruši jaunieši vadā resnus ārzemniekus; tauku krokām ļumot un nestabilus garu papēžu soļus liekot, garām steidz jaunuves, kas tagad var atrādīt visu ziemu solārijos cepināto brūnumu. Beidzot arī ubagiem ir silti, un viņi izlīduši no saviem kaktiem, pagrabiem un klubiem. Beidzot visi var gulēt zālē pie operas strūklakas vai Vermaņdārzā zem kastaņa dzert maisiņā paslēptu dzērienu; beidzot visi var izvilkt apputējušos kabrioletus un doties medībās.

Dienās kā šīs jūra pienāk pavisam tuvu. Ir gandrīz jūtama tās elpa, trūkst vien vēsmas un sāļuma smaržas. Taču kam gan to – mums šeit ir pludmale. Ļaudis staigā mazos krekliņos, izrāda savas miesas un ķer iekāres vai siekalu pilnus skatienus. Pilsēta ir kā kūrorts, jo piere šeit svīst bez fiziskas piepūles. Ļaudis traucas pretī kā jūras gaisu sarijušies, viss ņirb un kustas izmisuma pilnā dzīvespriekā, mēģinot no jauna iegūt un nokratīt daļu lomu režģa un radīt jaunu pakļaušanās un iegūšanas hierarhiju.

Vecpilsētā vēl var ieraudzīt un arī dabūt gandrīz visu, ko acis kāro, tāpēc mēs izejam ielās ar summer 2002 sajūtu par laiku, kad pasaule bija jauna, neredzētā mazāk, bet piedzīvotā vairāk. To sajūtu es kādreiz uzrakstīšu. Sev.