žests pret korporatīvismu birkas: masu_komunikācija, pilsoniskums, vara

Antiglobālisti no Media Carta savā programmā piedāvā veidu, kā ļaudīm atgūt pieeju masu komunikācijas līdzekļiem, ko sagrābuši pretīgie korporatīvie kapitālisti. Šķiet, pagaidām gan viņiem nekas nav izdevies.

Kārlis Markss rakstīja – tikām, kamēr kapitālistu šķira kontrolēs komunikācijas tehnoloģijas (drukas iekārtas, papīra ražošanu un izplatīšanu, informācijas vākšanas un izplatīšanas resursus, utt.), tikmēr darbaļaudīm nebūs godīgas piekļuves komunikācijas kanāliem. Uz šo situāciju norāda arī «AdBusters»/«Media Carta» -- proti, pat samaksājot mūsdienās cilvēks nevar savus uzskatus paust masu saziņas līdzekļos.

Gluži tāpat kā vienlīdzības nodrošināšanai strādnieku rokās ir jānodod ražošanas līdzekļi, viņu rokās ir jānodod arī komunikācijas līdzekļi, uzskata marksisti, pie kuriem es šos ļaudis pieskaitu (viņi arī anarhisti, kāda gan starpība). Vienkāršoti izsakoties, tiklīdz strādnieki kontrolēs šos līdzekļus un sava darba augļus, vairs neeksistēs ekspluatēšanas attiecības, jo visi būs vienlīdzīgi pēc tiesībām un vajadzībām. Šai utopiskajai vienlīdzībai viņi piedāvā pievienot vēl vienu kritēriju -- cilvēka tiesības uz komunikāciju, un lai to panāktu, «AdBusters» piedāvā četru soļu programmu:

• Panākt, lai jebkurš vēstījums, samaksājot reklāmas naudu, varētu izskanēt ēterā
• Iegūt bezmaksas minūtes raidlaikā savu uzskatu paušanai
• Pārņemt masu komunikācijas jomu un izmainīt tās noteikumus
• Nodrošināt cilvēka tiesības uz komunikāciju

Tēvocis Markss masu komunikācijai īpaši lielu uzmanību nepievērsa, taču pateiktais vismaz ļauj izdarīt secinājumus. Jāpiebilst, ka viņš lielu uzmanību nepievērsa arī daudz kam citam, tādējādi ļaujot vien minēt, kā to visu dabūt gatavu. Kā savā stāstā par padomju preses sistēmu norāda Vilbūrs Šramms (skat. Four Theories of the Press), Markss bija vienlaikus sludinātājs un zinātnieks, un šī divējādā daba atļāva viņam pieņemt, ka rakstītā nepilnības nav nekādas nepilnības.

«Mamma teica, tas ir komunisms, mēs vienreiz provējām, nekas nesanāca,» atminējās Dute, un taisnība vien viņai bija. Arī «AdBusters» jau kādu brīdi «provē» izcīnīt, viņuprāt, labāku pasauli. Vai viņi domā, ka viņu anarhisms, kas izpaužas masu komunikācijas darbinieku vārtu sargāšanas funkcijas un līdz ar to valdīšanas noraidīšanā, šādā neapstrādātā veidā ir dzīvotspējīgs? Kas zina, taču dzīvē viņiem to, šķiet, vēl nav izdevies pārbaudīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kas notiktu, ka piepildītos ļaunākais un katru stundu jebkurā televīzijas kanālā bez maksas raidītu pilsoņu sagatavotus vēstījumus, un tos nevarētu ierobežot raidorganizācijas redakcijas politika, redaktoru personīgā un korporatīvā pārliecība. Kam šis haoss, izjaucot nostājas konsekvenci, nāktu par labu? Un vispār, kā mēs šo brīvību izmantotu? Esmu reālists un teikšu – nekādi. Precedents būtu interesants, un visu cieņu ļaudīm, kas kaut ko dara. Tomēr ne jau elektronisko masu saziņas līdzekļu sagrābšana nodrošinās uzvaru. Uz to norāda arī citi brīvības cīnītāji, kas atraduši citus draudus un sauc – rokas nost no interneta!

«Labākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu saruna ar vidējo vēlētāju,» savā laikā sacīja Vinstons Čērčils. Un man šķiet, ka viņš labi pateica.