No citu kļūdām mācīties nav obligāti, jo vairāk tāpēc, ka pārāk daudz kļūdu mēs vienkārši nepamanām, tāpēc arī nespējam mācīties. No savām kļūdām mācīties ir vieglāk, jo paša pieredze parāda, kas ir labi un kas ir slikti. Arī tad ne vienmēr mēs redzam, kas ir grābeklis, uz kā esam uzkāpuši (nerunāsim nemaz par grābekļiem, uz kuriem ir kāpuši vecāki un vecvecāki) un pārējās saistītās personas.
Dažkārt mēs grābekli redzam kaut vai tāpēc, ka vietu, kur tas zālē pamests, parāda citi. Dažkārt redzam arī pašu grābekli, redzam tā līko skabargaino kātu, kas nav derīgs nekam citam, kā vien iebelšanai pa pieri. Taču tā vietā, lai to salabotu vai nolikt malā mēs pie kāta piesienam drānu un marli, lai vieglāks sitiens, - un tas jau ir domāšanas veids.
Kuram gan patīk, ja viņam norāda uz kļūdām, vai ne? Bet cik paštaisnam ir jābūt, lai mēģinātu pierādīt, ka norādītā nav kļūda; lai pat nepieļautu domu, ka diskutēt var arī par to. Laikam tomēr Dekartam nebija taisnība, mēģinot ar racionālo prātu visu noskaidrot tik nepārprotami, cik vien iespējams, pie viena apšaubot arī vispārpieņemto un nepierādāmo. Nē, mēs nedomājam, lai nonāktu pie patiesības, mēs domājam, lai domātu, ka izdomātais ir patiesība. Mūsējā, tāpēc universālā, svētā un nelabojamā.
nııtŕø
2006. gada 1. jūnijs
Brilles piesalst pie sejas, stilīgajām meitenēm īsajās jaciņās nieres piesalst pie muguras, pa ceļam uz darbu redzēju, kā mašīnai kaut kas uzsprāgst motorā un braucamais, baltu garaiņu mutuļus elpodams, piebrauc ceļa malā. Lieli dūmi pirms brīža cēlās no autoostas, bet laikam ātri vien nodzēsa.
lasīt tālāk mīnus 28 »
nejaušs ieraksts:
kad ziema vēl nav cauri