Eirovīzija 2006 birkas: kultūra, mūzika, psiholoģija

Cik reizes jāsaka — mums tanī sasodītajā Eirovīzijā nav ko darīt. Redz, atkal esam dabūjuši morālo traumu — mūsu cerības, ko saistījām ar kaķu kori «Cosmos» («Cosmo(politan)s»?), Eiropa atkal nesaprata. Un uzvarēja kaut kādi mežoņi, «Lordi» no Somijas — trakums, nu.

No tā, kā cilvēks spēj apjaust savu vietu cēloņu un seku ķēdēs, mēs daudz varam spriest par viņa skatījumu uz dzīvi. Vispārējais indivīda psiholoģijas princips paredz, ka savas uzvaras, savus panākumus mēs uzskatām par savu personisko sasniegumu, savukārt neveiksmes un zaudējumus skaidrojam ar ārēju apstākļu nelabvēlīgu ietekmi. Savā ziņā to varētu attiecināt arī uz sabiedrību, kuras izkropļotu atspulgu varam redzēt arī masu komunikācijā. Savukārt naratīva jeb stāsta veidošanas teorija paredz — lai stāstījumam piešķirtu jēgu, tam ir jāskaidro realitāte, jānorāda ne tikai uz faktiem, bet tie jāsaista kopā, izveidojot stāstu ar morāli. Mūsu uztvere paredz, ka skaidrojumam ir jābūt, pat ja tā nav.

Kad esam to noskaidrojuši, uzšķiram aģentūras LETA lapu un lasām:

«Eiropa tā arī nespēja līdz galam noticēt, ka mūsu inteliģentie puiši dzied bez instrumentālas fonogrammas, turklāt daļu vainas, iespējams, darīja liekais stress, ar ko grupai nācās sastapties mēģinājumos: kvalitatīvu skaņas nodrošinājumu «Cosmos» puiši tā arī nesagaidīja nevienā no mēģinājumiem,» sacīja Liepiņa.

Lūk, lūk — tajā, ka mūsējie nepārsteidza Eiropu, nav vainojama dziesma, priekšnesums, veiksmes trūkums, pielāgojoties neprognozējamajam Eirovīzijas skatītājam. Nē, vainīga ir aparatūra, stulbie grieķi nelāgi visu organizēja, stulbā Eiropa nespēja apjēgt dziesmas «I Hear Your Heart» dziļo domu (laikam tā bija par dziļu). Un vispār, mūs neviens nemīl, un mums nevienu nevajag.