dzīvie uz salas birkas: dziesmas, reliģija, sabiedrība

Pāvesta funkcija ir būt dzīvam un laiku pa laikam atkārtot vecas patiesības, kas vecuma un nepietiekami jauna skaidrojuma dēļ nav pat morāli saistošas. Galu galā, pāvests ir visu mūžu smagi strādājis, un tagad viņš kā vecs lāga vīrs var baznīcas krēslā pasēdēt un pielūdzēju pūļiem stāstīt visu, kas ienāk norūdītajā prātā, gribot negribot viņu acīs pārvēršoties par svēto un (elk)dievu.

Pāvests laiku pa laikam savās misēs pavēsta kādu jaunu «patiesību», ko pēc tam masu saziņas līdzekļiem pasviež viņa sabiedrisko attiecību speciālisti, un pāvests atkal ir populārs. Taču vakar Benetints XVI pateica kādu atklājumu: zemajā dzimstības līmenī vainojams mīlestības trūkums.

Vēl viens cilvēks apjauš, ka mīlestības vairs nav, bet cik daudzi no ticīgajem, mājās pārnākuši, ar individuālo piemēru vēlēsies pierādīt pretējo? Pierādīt var divējādi — vieglākais ceļš ir vairot bērnu kvantitāti un uzskatīt, ka augsts dzimstības līmenis nozīmē, ka konkrētajā ģimenē ir mīlestība. Grūtāk ir mīlestību no jauna izgudrot. Ja pirmajā variantā cilvēks, vēloties pierādīt, ka mīlestība ir, parādību aizstāj ar darbību un tādējādi pierāda pretējo, tad otrajā rādītājs ir tikai pats cilvēks, un viņš taču ir tikai cilvēks, viņš var arī nezināt un kļūdīties.

«Bērni un jaunieši bieži vien ir tie, kas izjūt šī mīlestības un cerību norieta sekas. Bieži vien tā vietā, lai justos mīlēti un loloti, viņi tiek labi ja paciesti,» sacīja pāvests, un mēs mājām ar galvu, aicinot arī Tevi izlasīt sociologa Ēriha Fromma «Mīlestības mākslu», kur viņš runā par mīlestības norietu 20. gadsimta Rietumu civilizācijā.

Kaut gan — nemaz jau nevajag Frommu.

pie kā man pieskarties mīļā
tava miesa atkal ir auksta
un tomēr mēs esam uz salas
mana seja un tava plauksta

sniegbalta akla jūra
kā siena guļ malu malās
vai visa mīlestība ir mirusi
vai tikai uz mūsu salas?

Tā reiz jautāja Kaspars Dimiters, un joprojām negribas viņam atbildēt.