nav tādas partijas birkas: iekšpolītika, nra, vara

Andris Šķēle ceturtdienas «Neatkarīgajā» labi parunājis. Pāris spēcīgu frāžu, pāris lieliski sevis spodrināšanas gājieni kā jau pagājušo laiku varonim, kuru darbus tiesā laiks. Bez tā, ka bija pārsteidzoši viņu tur ieraudzīt, kā arī pārsteidzoši bija lasīt tik garu interviju, vēl pāris piezīmes.

Bijušais Latvijas politikas celmlauzis tagad mierīgi var atsaukties uz savu pirmo valdību 1995. gadā un uz visu labo, ko bija paveicis. Bez jel kādām politiskajām kaislībām valsts attīstības līkne no tiesas rādīja, ka līdz ar viņa nākšanu pie varas mēs sākām pamazām rāpties ārā no krīzes. Tās, lai gan ir tikai korelācijas, tomēr, tā kā diez vai ir iespējams izvērtēt katras atsevišķās amatpersonas devumu, kaut ko liecina. Un ir patiesībā būtu labi, ja mēs meklētu vairāk šādu aizgājušo laiku varoņus, ko paspodrināt. Tādā veidā celtos mūsu pašapziņa arī par pēdējos 16 gados sasniegto, tad spilgtāka būtu mūsu dzīve, mūsu varēšanas apliecinājums, nevis spocīgais mīts par 30. gadu sakārtoto Latviju.

Šķēle varētu būt šāds labais kungs, tāpat kā Ivars Godmanis, kas savu ir paveicis un tagad var apcerīgi vērties apkārt. Protams, ir tikai viens bet — Šķēle nekur nav aizgājis, un viņam ir zināmas grūtības izlikties, ka viņa esamība Jūrmalas domes balsu pirkšanā ir tikai muļķīga nejaušība. Taču, tā kā prokuratūra nevar pierādīt Šķēles un Šlesera tiešu vainu korupcijā, to aci pret aci runājot, diez vai varēs «Neatkarīgā» - turklāt, tāds šajā gadījumā nav avīzes mērķis. Mērķis bija viņu izvilt ārā un pakulstīt skandāla baļļu.

Interesanti, ka Šķēle sava, viņam privātu interešu Jūrmalā neesot, tikai partijas. Tanī pašā laikā viņš teic, ka «Šķēle nav tas, kas diktē valdībai, diktē parlamentam un diktē sievai». Viņš jau tikai partijas programmu rakstot un uz visiem desmitiem piedāvājumu pārdomāt un atgriezties Šķēle atbild negatīvi. Un oligarhs arī neesot, ja pieturamies pie viņa paša definīcijas, ka oligarham ir politiskā un ekonomiskā vara, kā arī vara pār masu saziņas līdzekļiem. Kā jau viņš pats norāda, pievilkt to, jau, protams, var. Vīrs bagāts, lai gan nepretendējot uz «vispārnacionālu ietekmi», politikā — «daudz draugu un paziņu visos politiskajos spēkos», turklāt vēl līdzdalība žurnālā «Dārzs un Drava». Te smaidiņš, protams.

Tātad — partijas intereses. Un to viņš arī smalki pierāda intervijā, labvēlīgi novērtējot savu biedru — veselības ministra Gundara Bērziņa un kultūras ministres Helēnas Demakovas – darbu. Paticis esot arī Šlesers. No «Jaunā laika» - aizsardzības ministre Linda Mūrniece. Bet viņa jau visiem patīk, tāda glīta. Bet tā vispār — Kalvīša valdība esot populistu valdība, ne ar inflāciju spēj cīnīties, ne sabalansētu budžetu sataisīt (bet kad es biju premjers...). Jā, un biedram Oskaram Spurdziņam, finanču ministram, arī grūta dzīve, nevar visu potenciālu izlikt, vien dzelzs nervi jābendē, jo «viņš, būdams finansists un skaidri zinot, ko vajag darīt, spēj pakļauties šīs koalīcijas uzstādījumiem» un «viņš acīmredzot negūst pilnīgu atbalstu no koalīcijas partneriem un arī no Ministru prezidenta». Diemžēl «Neatkarīgā» nav pajautājusi, kas tieši mūsu valdībā nosaka nepareizo toni, kas to vada, ja reiz visi labie Tautas partijas ministri un daži labie citu frakciju ministri nespēj pavilkt vezumu.

«Nav tādas partijas,» saka Šķēle, stāstot par iespēju, ka būtu tikai labajās un sliktajās partijas. «Ja būtu partija, kurā ir tikai eņģeļi, tad tā sen būtu izredzētā.» Divas asociācijas. «Есть такая партия!» sacīja Ļeņins 1917. gadā pirms Oktobra apvērsuma, norādot, ka boļševiku partija ir gatava nākt pie varas un atrisināt visas problēmas. Toreiz zālē sākās smiekli. Kad Šķēle atsakās no izredzētības, neviens nesmejas. Kāpēc nesmejas? Tāpēc, ka ir arī otra asociācija: Jēzu Kristu viņa izredzētības dēļ sita krustā. Strādās tie, ko krustā nesitīs, strādās parastie grēcinieki. Un lielākā daļa no darītājiem un arī no mums taču ir grēcinieki. Tāpēc ļausim strādāt viņiem un strādāsim paši.

--

Tiesa, kad Šķēles kungs paziņo, ka nacistu okupācijas laikā Latvijā nošauti vien septiņi tūkstoši ebreju, savukārt intervētāja acis neblisinot šādas aplamības ieliek avīzē, ir kārtējo reizi jājautā sev: kāpēc es ticu tam, ko man stāsta?

Protams, septiņi tūkstoši ebreju, kas gāja bojā holokaustā Latvijas teritorijā, ir šausminoša traģēdija. Bet desmitiem, desmitiem tūkstoši latviešu, kas ir aizvesti, arī ir ļoti liela sāpe un traģēdija, kura nav nekādi spēta izskaidrot.

Šinī brīdī viss iespaids pazuda - ne jau tikai pašreizējai valdībai ir problēmas ar skaidrojumiem. Ko darījāt Jūs, Šķēles kungs? Tāds jocīgs politiķa stils svērt, kuram vairāk un kuram mazāk mirušo, it sevišķi, ja nezina, par ko runā.