praktiskā jēga birkas: argumenti, psiholoģija

Jāpieņem, ka pastāv uzskati, kas vienkārši ir un ko mēs vienkārši uzskatām par patiesību, lai gan tam ar patiesību un objektivitāti nav nekāda sakara. Tāpēc mums ir tik grūti izskaidrot savu vēsturi, savu būtību — mēs vienkārši zinām, kā ir pareizi, mēs zinām, ka neesam slikti, un cita paskaidrojuma nevajag. Un, ja kāds komunists mūs nosauc par fašistiem, mēs nevaram paskaidrot, kāpēc mēs neesam fašisti. Varam tikai sadusmoties, piecirst kāju un teikt: «Bet vienalga, taisnība ir mums.»

Pjērs Burdjē savā grāmatā «Praktiskā jēga» runā par ikdienas dzīves prakšu racionālo neizskaidrojamību, norādot, ka veids, kādā mēs runājam, staigājam vai darām citas tikpat vienkāršas lietas, nepakļaujas motīvu analīzei. Tiklīdz mēģinām izskaidrot, kāpēc darām tieši tā un ne citādi, mēs zaudējam lietas būtību, jo tie ir tikai minējumi, mēģinājumi skaidrot neskaidrojamo, tā imanentās būtības dēļ. Sanāk gluži kā vecītim, kuram pajautāja — kad tu guli, tev bārda ir zem segas vai virs segas? Vecītis sāka domāt, un, kad, gulētejot gribēja pārbaudīt, secināja, ka nu vairs nav ērti ne ar bārdu zem segas, ne virs tās.

Ir jautājumi, par kuriem man nepatīk diskutēt, jo es zinu, ka mana vai sarunu partnera emocionālā iesaiste novedīs pie tāda paša «bet vienalga, taisnība ir man». Ir viegli runāt par Irānas kodolprogrammu, Aigara Kalvīša piedzīvojumiem valdības mājā, Ķīnas un Krievijas izmanītajām lomām pasaules politiski ekonomisko spēka polu transformācijā. Taču es vairos ar nacionāli domājošu cilvēku runāt par «Visu Latvijai!», es nerunāju ar Tibetas iedzīvotāju par Ķīnas okupācijas režīmu, es nerunāju ar čečenu par Vladimiru Putinu un ar palestīnieti par Izraēlu. Ir labi dzirdēt pārsteigumus, kas rodas, ja pieņēmumi neatbilst realitātei, ir labi, ja kāds no savas pieredzes kā iesaistītais stāsta to, ko nevar izlasīt avīzē, taču, tiklīdz sākas šie «manas taisnības» meklējumi, lai izvairītos no naida mājās, sarunu atliek vien pārvērst nenopietnā izrādē.