a fine day to exit birkas: cilvēki, dziesmas, nāve

Vēlu vakarā es satiku viņu sēžam trolejbusa pieturā. Puisim klēpī bija aizvērts atvāžamais dators, no kura skanēja sērīga popsīga dziesma un blakus puslitra pudele ar sarkanīgu stipru dzērienu. «Vientuļās viesības?» es apjautājos, nostājies viņa blakus zem pieturas pajumtes.

«Neliecies traucēties,» labi ģērbtais vientuļnieks atbildēja, paskaidrojot, ka viņu pametusi meitene, ar ko viņš kopā bijis sešus gadus. Divas nedēļās nabags nocīnījies, cenšoties viņu dabūt atpakaļ, taču meitene sazvanāma nav, uz darbu nenāk, pie draudzenēm (kuras puisis pa šiem gadiem gana labi pazīst) arī nav, uz īsziņām neatbild. Un vakar atsūtījusi ziņu, ka negrib viņu vairs neredzēt.

Vēlreiz uzlicis to pašu sērīgi popsīgo dziesmu, viņš stāstīja, cik ļoti draudzeni mīl un ka bez viņas dzīvei vairs nav jēgas. «Šodien visu dienu runājām ar čomu, bet arī viņš nesaprata, ko es taisos darīt,» puisis stāstīja. Lekšot no tilta upē.

Mēdz teikt, ka tie, kas runā par pašnāvību, reti kad to izdara, taču, pēc maniem novērojumiem, bieži vien viņi to neizdara neizdošanās, nemācēšanas dēļ, nevis tāpēc, ka būtu pārdomājuši. Pirms plāna realizēšanas viņi vai nu pēkšņi pārāk labi saprot, ko taisās darīt, vai arī nesaprot neko. To var teikt arī par mēģinājumu nosisties pret ledu, kas ir visai riskanta miršanas metode, bet drošs veids, kā sevi vienkārši sakropļot. Taču par šiem ekvilibristiem starp diviem ceļiem un diviem mēģinājumiem paredzēt es negrasos neko. Vien tāda jocīga sajūta, ka, neatkarīgi no vakar naktī pieņemtā lēmuma, es skumjo tēlu vairs nekad neredzēšu, un šaubos, vai par visiem lēcējiem mēs ziņās uzzinām. Pārāk daudz tomēr viņu ir, un pārāk daudz mēs par viņiem klusējam.

Pašnāvība ir pieskaitāma pie viena no mūsu sabiedrības tabu tēmām, ko pārspriežam nelabprāt un, ja arī pieminam, tad pēc iespējas rezervētāk, dēvējot viņus par «trakajiem», ar ko «normālam» cilvēkam nekā kopēja nav un nevar būt. Pēc statistikas datiem, pašnāvību skaita ziņā Baltijas valstis ir pasaules valstu vidū vienas no aktīvākajām. Taču nāves stigma, kas lieliski novērojama mūsdienu folklorā (kaut vai anekdotes – nez kāpēc ir smieklīgi stāsti par narkomāniem, veciem cilvēkiem, cilvēku attiecībām ar dažādas skalas neuzticības un seksualitātes izpausmēm, taču nāve labākajā gadījumā parādās kā mitoloģisks tēls ar izkapti rokā, un ar to dzīves alkās var mēģināt kaut ko sarunāt), saglabājas arī publiskās telpas veidotāju stāstos un valsts programmās. Ak, nerunāsim nemaz par masu saziņas līdzekļiem, tā vietā, lai domātu par cilvēkiem, kam ir problēmas, valsts tērē savu un Eiropas naudu, lai ar liekulīgo kampaņu «Kāpēc ne?» neefektīvā veidā aicinātu nešķirot ekspluatējamos pēc dzimumiem (sk. plakātus tanīs pašās trolejbusu pieturās).

Viņi mirst ātri un klusi, ar čukstu, kad viņiem nekas vairs nav vajadzīgs — vismazāk jau kaut kāda publiska problēmas apzināšanās. Apzināšanās ir vajadzīga mums, lai zinātu, cik tas var izrādīties vienkārši. «When the party’s over, you’ve got no way to go,» fonā dzied «Morcheeba», un man atliek vien aizdomāties, vai šo rītu trolejbusa pieturā sagaidīja vien tukša pudele un piezīmju dators ar izlādētu akumulatoru, vai arī tās visas bija vien to saimnieka mirkļa domas, ko izkausēja saltais rīts.