14 / 2006 birkas: sabiedriba, tirgus

Valentīna dienas sirsniņas mūs gaida tikai veikalos un to skatlogos. Sārtas un rozā, saukļiem un skaitļiem aprakstītas un ekonomikas nozīmēs iesprostotas, tās pa lēto piedāvā mīlestību, mīļumu un seksu, ko nu kurš veikals savā piedāvājumā saskata par primāru esam. Ak, jā, izvarošana bez maksas.

Jāņos, ziemassvētkos, Lieldienās un 11.-18. novembrī kalendāros un citās vietās iekrāsošanās un atzīmēšana notiek nacionālā līmenī, sasaucoties un savstarpēji ietekmējoties pircēju un pārdevēju vēlmēm. 14. februāris? Nešaubies ne mirkli, ka šādu vēlmju saskaņu varēja novērot arī šodien, kad kafejnīcas, bāri un restorāni ir nepierasti piepildīti cilvēku masām, kas tur ir gājuši ne tikai bučoties, bet vienkārši un varbūt pat gluži nejauši būt. Tomēr sarkanuma un sārtuma viņos varēju arī nemeklēt -- tas viss ir koncentrēts reklāmas plakātos, bukletos, izkārtnēs un solījumos.

Ja ir attiecīgi priekšnoteikumi, svētku svinēšana biežāk ir skaista nekā nevēlama. Tomēr šogad mums bija jājautā, vai ļaudis, kas kursē ap rožainajiem reklāmu sapņiem, tajos saskatīja to, ko vēlējās. Nerunāsim ne par kādu svētku komercializāciju, tā visa ir Tava izvēle, ko darīt; nerunāsim arī par Sviesta cibu, kas šodien pilna ar īdētājiem par to, ka Valentīna diena nepatīk -- vai tieši otrādi -- ko es dabūju, ko es darīšu, kurp mēs iesim, wiii. Būsim pragmatiķi un vien paraustīsim plecus par maksu, kas jāmaksā par svētku pakļaušanu nopirktām sirdīm. Nezinu, kā Tu, bet es šogad atbalsi publiskajā telpā nesaklausīju, ja pieņemam, ka atbalss nav tikai ekonomiskie rādītāji. Taču iespējams, ka ir.

Galu galā, droši vien vairāk televīziju vajag skatīties.