noslēpumi un vaļsirdība tīmeklī birkas: jaunie_mediji, psiholoģija, tīmekļa_žurnāli

Mēdz teikt, ka noslēpums, ja to izpauž, vairs nav noslēpums, taču būtībā noslēpums zūd tikai tad, ja uzzina tas, kam tā uzzināšana kaut ko izsaka, un tikai tad, ja noslēpumam notic. Es nezinu, kā domā Tu, taču nez kāpēc ir sajūta, ka cilvēki internetā, lai arī ko runātu, runā nopietni. Ļaudis Sviesta cibā runā nopietni, un visos citos žurnālos arī, lai arī tās būtu tikai kādas aprautas frāzes kā « ::: i'm still standing! /» (vienna), «dziedaatu kaa Serj Tankian» (citizen_erased), «iekodu lūpā, au au au» (efendi) (trīs ieraksti Sviesta cibas draugudraugu lentā).

Šāda veida izteikšanos varētu aplūkot atsevišķi, taču ne jau par žurnāliem šoreiz ir stāsts — gribēju, lai Tu iedomājies par anonīmo nopietno Patiesību, ko stāsta interneta ļaudis. Iespējams, lielākajā daļā gadījumu tā ar neko īpašu neatšķiras no ikdienas sīkajiem meliņiem, kad mēs katrs gribam izskatīties labāki, nekā esam, un tas, attiecīgi izrunājoties, nemaz nav tik grūti izdarāms. Taču vēl vieglāk ir pateikt to, kā ir, neskatoties acīs un vispār nekur neskatoties.

Kādu brīdi uzkavējos publiskoto anonīmo noslēpumu žurnālā, un tas mazliet paskaidroja interneta komunikācijas būtību. «PostSecret» būtība ir popularitāte slēpjas tajā, ka tur cilvēki stāsta patiesību, vai arī izliekas to darām, taču noslēpumu neatklāj. Atzīšanās ir notikusi, taču tā ir neīsta atzīšanās, jo tikpat labi es varētu atzīties arī kaktusam vai datorpelei. Tas ir kā lasīt vecmāmiņas jaunības laika dienasgrāmatu, bet nesaprast, par ko ir runa, un, pat ja saproti, Tev kā neiesaistītai personai gar to nav nekādas daļas. Vienīgi kāds instinkts liek glabāt to, ko citi tāpat neieraudzīs, neuztvers, to, kas citiem tāpat neko neizteiks, jo viņiem ir vienalga. Bet «PostSecret» piedāvā spēli ar īstenību — aizsūti Frenkam pastkarti ar savu noslēpumu, un viņš to publicēs. Ņem vērā, ka «PostSecret» ir trešais populārākais interneta žurnāls pasaulē.

Žēl, ka Latvijā zinu tik maz žurnālu, kuros ir tādi stāsti, kādus cilvēks, acīs skatoties nestāstītu. Šāda žurnāla rakstīšana, iespējams, ir godīguma audzināšana un īstuma stāstīšana pasaulei, kura tik maz no tā ikdienā redz, bet tanī pašā laikā dažiem ir viegli tikt līdz ekshibicionismam, ja nav neviena cita, kam to pastāstīt. Bet varbūt ir pārāk grūti pamanīt, ka internets pamazām pārņem arī baznīcas un grēku atlaidēja lomu, līdz ar to vēl viena institūcija zaudē savu nozīmi universālā saziņas līdzekļa un kanāla priekšā? Bet tomēr - viss taču notitk tik slepus - vai tas nozīmē īstumu vai neīstumu? Tā mēs te visi slēpjamies — viens parāda kājas, cits rokas, lūpas, cits vārdu un uzvārdu, bet kāds vienkārši slapju vardi. Un tai jūklī Tu vairs nezini, vai Patiesības meklējumi, (jo šajos lietotāju tūkstošos tai jābūt), maz ir vērti, jo, līdz Tu tiec pie ārā no kategorijas «šeit ir aprakstīti mani noslēpumi, mana dzīve, mana patība», vairs nezini, ko meklē un kā izskatās tas, ko varētu atrast.

Spēle turpinās ar internetā izkliedētām personas datu, domu un jūtu lauskām, un Tu vari vākt kopā un meklēt Patieso stāstu.