barikādes birkas: 90_gadi, dziesmas, sabiedrība, vēsture

Visu janvāri laisks ugunskurs deg Doma laukumā, to sargā trīs kamuflāžas drānās tērpti jaunsargi, ziemassvētku egle vēl nav izmesta kā nolietoti pagājušā gada ziemassvētki. Blakus dzeltens barikāžu laika «Ikaruss», kura autentiskajā arhaismā kā postmoderns smīns iestiprināts platekrāna ekrāns, kas rāda skatus no izbijušām barikāžu sajūtām.

Dzedrajā pelēkuma pieturā sildīties piestāj pa retam cilvēkam. Ugunskurs met man dūmus acīs, un es nemierīgi paeju mazliet tuvāk autobusa logā ievietotajam ekrānam. Amatieru kadri par to, ko mēs varētu atcerēties. Kā fons pasākumam, kas šodien pats par sevi ir fons. Būtiskākais taču ir rakstīts nevis autobusa logā, bet gan to reto cilvēku sejās, kas piesēduši ugunskura tuvumā uz bluķīšiem un veras ekrānā. Varbūt viņi veras tāpēc, ka atmiņas jau nav ugunskurā, atmiņas ir amatieru filmas saraustītajā fantasmagorijā, bet varbūt tāpēc, ka te taču nav nekā cita, uz ko vērties. Viņi ir savējie, to dienu biedri, taču kopības janvāra aukstumā nav, ir vien ugunskurs, notikumu vieta un autobuss. Taču pašu notikumu nav. Pareizāk sakot, notikumi ir, taču citu dienu un citos laikos, pēc pilnas programmas. Taču Doma laukumā notiekošais ir vienkārši mākslas darbs/instalācija ar nosaukumu «Tas, kas palicis no barikādēm mūsos».

Bezmērķīgam garāmgājējam dūmains ugunskurs un vecs «Ikaruss» tad arī ir vienīgais, kas palicis no barikādēm. Mūsos ir vairāk, daudz vairāk, taču tas nenāks uz āru, ja to nevedīs. Jā, ir arī daudzi pasākumi, atceres, runas, ziedi, izstādes, un atceres, atceres. Mēs atceramies, mēs vēl zinām, jā. Taču tā ir vien atcere, tā ir vēsture, ar ko mēs nezinām, ko darīt. Kad nebūs vairs liecinieku, arī Barikāžu laika emocijas būs beigušās.

Pagāja Piektais gads v2, Revolūcijas simts gadu jubileja, taču visu gadu tā arī nespējām izdomāt, ko ar to darīt. Bija pa kādam kultūras pasākumam, pa mākslas instalācijai un saucienam «Mosties, Latvija!», bija publikācijas presē un, cik nu iespējams, atminēšanās. Taču – arī tā ir tikai piemiņa, tās ir tikai nodevas kultūras mantojumam, jo kur gan citur to likt? Notikumi paiet, bijušais sāk sastingt un pārvēršas par vēsturi. Taču kā to ievietot mūsdienu kontekstā, kā tam piešķirt dzīvi un dzīvību, mums tā arī nav skaidrs. Ir tikai atcerēšanās pieklājības pēc. Un tieši tāpēc vientuļais ugunskurs Doma laukumā vislabāk parādīja šī pasākuma (ne) būtību un mūsu nespēju varoņteiku iedzīvināt šodienā.

manas barikādes izkūp kā dūmi
vien debesu vidus vēl mans
cilvēki un mākoņi klīst drūmi —
zvaigznes saskrienas un skan

Kaspars Dimiters — Manas barikādes (1994)