ierobežošana birkas: sabiedriba

Pērnā gada 4.-11. novembra «Kultūras Forumā» Edvīns Raups lakoniskā veidā paskaidro sabiedrības un brīvības attiecības. Sabiedriskā emancipēšanās notiek uz jaunu, slēptu ierobežojumu ieviešanas rēķina, turklāt sabiedrība kārtības nodrošināšanai strādā pie efektīvākas uzraudzīšanas un kontroles sistēmas, lai uzturētu savai eksistencei nepieciešamo status quo struktūru darbību. Nekas būtiski jauns, bet patika veids, kādā doma pateikta.

Mēģinot radīt brīvu sabiedrību, mēs izvēlamies robežas, kurās jādzīvo un jādomā brīvam cilvēkam, kura brīvā griba nav ierobežojama -- ne viņa gars, ne vēlmes. Arī savdabīgs paradokss. Jau pirmatnējā sabiedrībā pastāvēja strikti tabu, kas iezīmēja primitīvu robežšķirtni starp dzīvniecisko un cilvēcisko, radot sadalījumu: atļauts -- neatļauts. Šodien reizēm šķiet, ka epitets primitīvs vārdam robežšķirtne ir ideāls, uz kuru būtu jātiecas. Mūsu modernajā un brīvajā (?) sabiedrībā daudzi tabu ir atcelti, bet vēl daudzi -- mākslīgi radīti, lai jel kā noturētu brīžam ne visai saprotamā līdzsvarā kaut ko tik monstrozu, vienlaicīgi masīvu un grīļīgu kā divdesmit pirmā gadsimta valsts. Šo visdemokrātiskākā «ieslodzījuma» vietu, ko pārvalda panindiferents juridiskā hameleona instrumentārijs. Nav šaubu, ka cilvēka brīvība ir jautājums, ar kuru sākas indivīda un sabiedrības attiecību skaidrošana, ar kuru sākas morālo, tikumisko, ekonomisko utt. -- summējot -- kriminālo normu noteikšana.